Bumbu kalniņš-Baltā kāpa

Brīvs vakars tak kaut kā jāaizpilda. Viens fikss pārgājiens tepat aiz stūra. 10km svaiga gaisa un uzlādēta enerģija visai nedēļai.

Kaut kā draugu kompānijā sanāca, ka mums Bumbu kalniņš kļuvis par tīri populāru vietu. Dažreiz dodamies tur izvēdināt galvu un padomāt, skats pār Rīgu nāk bonusā. Balto kāpu pats biju ievērojis savos velo izbraucienos uz Priedaini, kur sēžot Lielupes krastā, tālumā var redzēt to spīdam, un tad reizi devos to atrast. Skaista vieta ar krīta baltu smilti, kā milzīgs krāteris slejas Lielupes krastā. Mani ieintriģēja arī lielā kāpa, kas, kā jau kalns, dodas no Baltās kāpas meža virzienā. Te vienu dienu ziņu portālos parādās ziņa par taku no Bumbu kalniņa līdz Baltajai kāpai. Visi kā viens sakām, ka šis ir jānoiet. Bet tā arī nespējām salasīties, sāku jau atmest ar roku.

Kādu dienu, pēc darbīgas pirmās dienas daļas, saprotu, ka otra puse ir tāda brīvāka. Pēkšņi atceros arī par šo maršrutu. Daudz lieki nedomāju, aunu savas pārgājiena kurpes un dodos. Pa ceļam veikalā nopērku saldējumu un pāris uzkodas ceļam. Iekāpjot autobusā noskaidroju, ka e-talonā palicis pēdējais brauciens. Par laimi tas tur bija, jo sanāca saskrieties ar divām kontrolēm. Bet beigās veiksmīgi nokļūstu savā pieturā, ceļa malā pie pagrieziena uz Bumbu kalniņu.

Sākot iet, saprotu, ka nav ne jausmas, kur sākas taka vai kā to atrast, nevienā no rakstiem tas netika norādīts. Tad atceros, ka no Baltās kāpas veda augstā kāpa, ja to atradīšu tad jau tikšu līdz galam. Sāku ar skata torņa apskati (līdz turieni māku tikt), tālāk slēpjas lielais nezināmais.

( Bilde mammai, es pie Bumbu kalniņa torņa )

Tūlīt aiz skatu torņa nekādu lielu kāpu neredzu, un visur, kur skatos, ir pilns ar lielākām un mazākām kāpām, nepateiksi kura aizvedīs uz takas sākumu lielo. Baigās ziepes, izmantoju māti googli un nosaku aptuveno virzienu, bet tā ka priekšā liels mežs un smiltis, tas man nepalīdz. Sāku maldīties pa smilšainajām kāpām, kas liekas tik dīvaini, jo jūra ir tālu prom un šis ir maz vai meža vidū, tāpēc izskatās, ka būtu Ventspils kāpās. Šādi es diezgan nesteidzīgi un kā apmaldījies kucēns cenšos lēnām iet uz priekšu. Maldīšanās liekas pārāk ilga, bet te pēkšņi manā priekšā paveras diezgan augsta kāpa. Es nemaz divreiz nedomāju, un esmu pārliecināts, ka šī ir īstā, šī mani aizvedīs līdz Lielupei. Četrrāpus uzrāpjos un šeit jau priekšā redzams pilnīgi cits skats, balto pludmales smilti ir nomainījis, kārtīgs mežs, baigi labi, vairs smiltis nebirs botās, kā arī šis mani vēlreiz pārliecina, ka esmu uz pareizā ceļa nonācis.

( Šada taciņa bija mans pavadonis līdz pat ceļa beigām, žēl ka nevar redzēt nogāzi pa kreisi )

Jūtos kā ejot pa upes stāvkrastu, tik strauju nogāzi es nebiju paredzējis. Neeju gluži virs ielejas priežu galotnēm, bet tuvu tam, kas liekas ļoti neierasti apkārtējai ainavai. Pa ceļam uzduros pavisam interesantam atradumam – Rīgas paralēle un meridiāns. Izrādās tieši šeit šķērsojas 57. paralēle un 24. meridiāns, es gan neatrodu papildus nozīmi šim punktam (ģeogrāfu mafija gan jau novērtēs).

( Nez vai kādreiz vēl šķēršošu šim līdzīgu krustpunktu)

Ar katru brīdi eju dziļāk un dziļāk mežā, jau gribu vilkt telefonu no kabatas, ka tik neesmu apmaldījies, bet, nē, te pamanu ceļu, kas izskatās šausmīgi redzēts (pieņemu, ka pa šo pašu biju braucis, kad meklēju balto kāpu). Mazliet mani pabaida zaru telts, vai varbūt tas ir kāds laikmetīgās mākslas objekts, to neizdodas noskaidrot. Nu jau esmu pavisam tuvu, tālumā spīd straujš kritiens, un viss gaiss smaržo pēc upes tuvumā. Negribas atkārtoties, bet Baltā kāpa tiešām ir iespaidīgs objekts, šādas nogāzes un tik balta smilts nav katrā pludmalē taustāma.

Man tas izdevās, es neapmaldījos (varbūt tikai bišku). Protams palīdzēja arī pavadoņi – Freimanis, Mielavs un citi draugi. Ūdens arī bija debešķīgs. Ceru atrast vēl citas šādas jautras īsas pastaigas pierīgā. Iesaku arī citiem izmukt no pilsētas spiediena un smagā gaisa, pat ja tas ir te pat aiz stūra un uz īsu brīdi. Priekā.

( Strava diezgan kļūdaini uzņēma šo, bet aptuveno ceļu var noteikt)