Gaiziņkalns

Jāiekaro augstākās virsotnes. Lai arī cik augstas mums tās būtu, tas nenozīmē, ka nespēs dot daudz prieka un sajūsmu.

05.08.21 Gaiziņkalns

Neatceros, kad pēdējo reizi biju uzkāpis mūsu “kalnā” (par pauguru, kā lepnam latvietim - negribas to saukt). Manā galvā tas slējās kā kalns Alpos vai Gredzenu pavēlniekā. Bet te es vienu dienu braucu uz Pļaviņu pusi un redzēju zīmi uz Ērgļiem. Pēkšņi iešāvās prātā doma - Ērgļi ir pie Gaiziņa, sen neesmu tur bijis, stāsta, ka baigi gleznains ceļš tur ved, vajadzētu aizbraukt. Tā arī šī ideja nosēdās, līdz piecēlos kādā rītā un redzēju, ka šodienai plāni tikai pašā vakarā, un diena pilnīgi brīva. Nevar jau visu dienu sēdēt istabā. Fiksi saģērbos un kāpu mašīnā.

Izvēlējos labu dienu, saule un debesis dzidras kā ūdens kādā bagātu tūristu atpūtas vietā. Sākumā ceļš kā ceļš līdz brīdim, kad nogriezos uz kādu mazas nozīmes asfaltētu ceļu. Tad sapņoju, ka braucu Teslā, jo skati tik burvīgi pavērās, pats ceļš kā amerikāņu kalniņi. Labības lauki, plašs ezers, pļava, kur norit ganības, senās mājas. Ik pa brīdim izbraucu cauri kādam ciematiņam, kur dažos slēpjas greznas muižas ar saviem dārziem. It īpaši atmiņā palika skats netālu no Ērgļiem, kur bija izteikta ieleja un labajā pusē (turpceļā) pavērās skats uz ezeru, varbūt mana iztēle pārcentās, bet jutos, ka būtu tuvumā Alpiem un lūdzos, lai mašīna spēj uzbraukt kalnā augšā.

Piebraucis atradu, ka pat ap Gaiziņu ved taka, norādīts gan, ka tikai 1 km gara, kas man likās par maz, bet neiet es arī nevarēju.

( Tikai uz augšu)

Lēnām ejot pa taciņu mana iedomu pasaule lēnām tika sajaukta, jo lielās kalna grēdas vietā slēpās tikai 312 m. Biju jau mazliet vairāk vīlies kā paredzējis, bet tad pagriezos un pavērās skats tālumā. Lai gan nebiju pie mākoņiem tomēr šis arī bija ļoti gleznaini, mežu līnijas, kas viena otru centās pārspēt savā greznumā un kuplumā.

( Bildēs grūti noteikt patieso greznumu)

Tad pagāju garām vecā torņa vietā uzbūvētajai replikai, un devos meklēt savu taku, te es ieraudzīju atvērumu starp lielām eglēm, daudz nedomājis devos tajā. Zāles līdz celim un maza aizdoma, ka esmu tomēr nomaldījies, pie manis atnāca daudz par vēlu, bet kamēr nebija tumsa, tikmēr nebija ko griezties riņķī. Jau kādu laiku gāju, bet koki īsāki nepalika, visi centās aizsniegt virsotni, tikmēr es centos nonākt pakājē. Tā vietā nonācu ceļa krustojumā un man bija jāizvēlas - doties pa kresi vai pa labi. Pēc oliņ-boliņ principa devos pa labi, kur zāles jau sasniedza manas kabatas.

( Sajutos kā mazs )

Neiepriecināja fakts, ka šeit bija nesen smagi lijis un peļķes slēpās aiz katra stūra. Balansēju pa pāris nokritušajiem kokiem, dažbrīd peļķe bija tik liela, ka skrēju atpakaļ nogāzē, kur pārvietošanās kļuva jau drošāka. Jutos kā Tarzāns, ķerot un lecot no viena koka uz nākošo, tikai man kājas pie zemes, bet uz to pieveram acis. Tā es te klaiņoju, līdz manā priekšā iznira pļava un izrādījās, ka biju nonācis pie Gaiziņa slēpošanas trases (vienas no). Redzēju, ka uz priekšu veda tīri taisns celiņš, tāpēc manu uzmanību pievērsa taciņa, kas līkumus ved atpakaļ augšā. Es gan nezināju, vai tā bija paredzēta iešanai, bet gribu domāt, ka neradīju nekādu postījumu… Tā nu es riņķoju, tad uz augšu, tad uz leju, tad zem eglēm, tad plašumā, līdz atkal biju virsotnē. Vēlreiz uzmetu skatu tālumā un devos lejā, šoreiz pa citu pusi. Ar savu maldīšanos, taciņu, kas paredzēta 1 km gara, izdevās noiet 6 km.

( Cits skats )

Atpakaļceļā turpināju priecāties par skatiem, kas mani apbūra gan pa labi, gan pa kreisi. Atradu vietiņu, kur nopeldēties tuvējā ezerā.

( Klusās dabas kompozīcija)

Vēl pa ceļam izmantoju vienu no atpūtas stāvvietām, kur atradās piknika vieta labības lauka malā, tur arī papusdienoju.

Šī laikam sanāca mana īsākā pastaiga, bet tā pat izbaudīju dienu pilnībā. Šim piedzīvojumam atbilst teiciens: “Laime ir ceļš nevis galamērķis”. Domāju gan braucienu uz Gaiziņu pa šaurajiem līkumainajiem un viļņotajiem ceļiem, gan skatus no virsotnes izbaudīs jebkurš. Man kā kurzemniekam, kur kalni ir kāpas vai kāda ambicioza mēra uzbūvēts kalns, viss likās vēl skaistāk un īpašāk.