No stacijas izbrauc ekspresis: Melturi-Alūksne

Ir jau pagājis kāds laiciņš, kopš pēdējā riteņ-brauciena. Jau kādu laiku domāju, ka kaut kur ir jādodas, bet kur un kā, ilgi domāju līdz atcerējos par “zaļo dzelzceļu”, un loģistiku pārdomājis, par labu lēmu ceļam uz Gulbeni, kur blakus Alūksne, kur varētu pat noorganizēt sagaidītājus. Plāns galdā! Kājām jāatgādina, kā ir mīt pedāļus, un lecu vilcienā.

Varētu gan teikt, ka šis brauciens sanāca tīri spontāns. Pirmdienā skaļi pie pusdienu galda ieminējos, ka varētu šajās brīvdienās izbraukt, otrdien lēmu, ka tas patiešām jādara, un piektdien kāpu vilcienā. Piektdienas nakti gan pavadu vietējā Melturu viesnīcā; naktis kļuvušas mazliet par vēsu, lai tās pārlaistu šūpuļtīklā, man piešķirtā gulta gan gluži nebija atbilstoša maniem gabarītiem, bet nesūdzējos. Plkst. 5:15 esmu jau augšā, kārtīga putras bļoda enerģijai, to man daudz vajadzēs, izstaipos un minos uz trases sākumu.

( Pulkstens pilnīgi noteikti bija 5:48)

Zaļā dzelzceļa trase sākas vien pāris metrus no vēl esošās dzelzceļa līnijas, tikai mana trase mani vedīs uz Gulbeni, kamēr esošais nogriežas uz Valmieras pusi. Debesis viegli iekrāsotas violetā krāsā, un saule aust tieši manam ceļam pretim, centīsimies nesaskrieties. Pirmajās minūtēs vēl mazliet tumsa un acis mazliet vēl līp ciet, bet ilgi tas nav, dzestrais rīts (tiešām dzestrs, tuvu mīnus grādiem ja ne paši mīnusi) un putnu čalas liek manam prātam arī mosties, ķermenim netiek dota balss, tas strādā, jo zina, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim (cik naivi).

( Skats no lokomotīves kabīnes )

Manu trasi arī ir iecīnījušas stirnas, kas mazliet apjukušas, mani ieraugot, brīdi pastāv ceļa maliņā, pirms graciozi ielec krūmos, tāpat vairākas lapsas mani nopēta pirms pazūd starp tiem pašiem krūmiem. Ar asfaltu šo ceļu nevar salīdzināt, tik ātri neies, bet lai gan grants, tīri braucama arī ar manām, nosacīti, šaurajām riteņa riepām, neskaitot pāris momentus, jutos tīri ērti, apkārt mani pavada kārklu puduri, kas iekarojuši grāvmalas, šķērsoju pāris ciemus un pāris upītes, kurām lielāki un mazāki tilti ceļas pāri, kā arī paveras skati uz pļavām un labības laukiem, kas paver skatu mazliet tālāk un ļauj zilās debesis maz vai ieelpot.

Kad tumsa jau apvārsni pametusi, pavērās plašs jo plašs lauks, kur tālumā govis ganās un zaļā zāle liekas nedabiski spilgta, tālumā vēl viena lapsa šķērso manu ceļu, un šoseja, kur mašīnas jau pamodušās lido uz Cēsīm un Madonu, bet tieši priekš manis tā pārcelta pāri un es ar saviem vagoniem netraucēti kursēju tālāk. Aiz tilta saule silda vietējo ezeriņu, virs kura ceļas viegla migla, kas tinās starp koku zariem arī līdz manai trasei, kuru tad es brāzdamies cauri izkliedēju.

( Lai kā gribējās nopeldēties, apsalušais deguns nepiekrita )

Dažbrīd tiešām jutos kā lokomotīve, tikai taisni uz priekšu, kalni un lejas minimāli, bet blakus man dažbrīd dziļas ielejas vai stāvi uzkalni, bet mans ceļš dzelžaini nemainīgs, vienīgi enerģiju nerodu oglēs , lai gan ik pa brīdim gaisu pūtu kā tvaiku. Pēc nobrauktām divām stundām bija laiks pirmajai atpūtas pauzei, un to vajadzēja nosvinēt, tāpēc nogriezos no trases, lai pirmo batoniņu baudītu muižas pakājē. Nogriežos uz ceļa, kas ved uz Dzērbeni, kur granti nomaina mazliet pabrucis asfalts, un kalniem un lejām vairs tiltus pāri nebūvē. Pēc pāris kilometriem, esmu nonācis līdz Dzērbenes muižai, kur pamodinu pusi ciema ar savām mitrajām bremzēm, kas darot savu darbu spiedz tā, ka pašam gribas lekt nost un mukt prom.

( Viena muiža apskatīta )

Pieturā nesēžu ilgi, jāturpina mīt. Ceļš diezgan nemainīgs un kilometri tik krājas, saule jau augstu, bet diezgan vēsi, ūdens pudeles aukstas, kā no koju ledusskapja. Pēc kāda laika savā ceļā satieku trīs lielus akmeņus, un tālāk ved tikai šaura taciņa. Mazliet jau jautrība, izvairos no zemiem zariem un cenšos nenoskriet malās, jo zāle izteikti slapja, un, lai arī ķivere galvā, nevēlos pārbaudīt tās izturību. Izbraucu tomēr veiksmīgi un pēc pāris kilometriem atkal esmu nonācis uz plaša ceļa. Pāris pļavas, pāris ciemi, melnalkšņu rindas un pāris desmitu kilometru, līdz atkal ir laiks kādu no ciemiem papētīt tuvāk. Izbraukāju Lizumu, kas godīgi sakot, mani ļoti pārsteidza ar savu sakoptību un skaistumu, vietējā skola iekārtojusies muižā, ielas sakoptas, atjaunotas dzirnavas, tik cik redzēju, izskatījās tiešām jauki.

( Bilde ar manu pirmklasnieku )

Laiku gan lieki netērēju, jo pamodies ir kārtīgs viesulis no vienkārši auksta vējiņa, tagad man pretī triecas spēcīgas brāzmas.

( Paldies saimniekam par āboliem )

Ar vēju sejā un jau mazliet sagurušām kājām, bet mērķtiecīgu skatienu, ripoju uz Gulbeni, kas tagad jau tūlīt aiz stūra, nieka 15km. Pavisam drīz sasniedzu savu pirmo mērķi, rūpnīcu un kravas paviljonu pavadīts esmu iegriezies Gulbenē. Tagad jāmeklē laba vieta pusdienām, bet pirms tam maza ekskursija, izbraukāju šaurās ieliņas, bet galvenais eksponāts - lielā dzelzceļa stacija - ceļa mērķis arī vilcieniem, kas izmantoja to pašu ceļu, ko tikko arī es. Kārtīga brutālisma ēka, un viss stacijas laukums tik liels; nez kāpēc negaidīju, ka šai šķietami mazajai pilsētiņai tik nozīmīgs dzelzceļa komplekss, un, izrādās, arī vēsture.

Muzejā gan neeju, bet varu apskatīt vecu tvaika lokomotīvi, un kā reiz izbraukt plānoja mazbānītis. Staciju papētījis dodos tālāk, jo vēders no vilcienu skatiem nepiepildās, un meklēju patvērumu no vēja Emzes parkā, kur tad aizvadu ilgi gaidītās pusdienas.

( "Tur jau vispār nekādu problēmu nebūs", ak, cik naivi )

Pārāk ilgi gan nesēžu, jo vējš sit cauri arī vietējām priedēm, izmetu loku apkārt Emzes dīķim un Google maps pavadīts rodu ceļu tagad jau uz Alūksni. Karte mani ved pa dīvainiem celiņiem līdz pēkšņi man no vietējās mājas pakaļ skrien suņu bariņš, saimnieces saucienu nepārliecināti, tie min man uz papēžiem, par laimi potītes paliek nenovērtētas un mani sekotāji, ovācijām saucot, man ļauj doties tālāk. Bet tagad auzas - Google mani ved caur ķieģeli - un vienas sētas iesvētīts, es nevēlos pārbaudīt vēl kādu. Bonusā būtu vēl jānoiet no ceļa un kādas sētas rajonā es tam līdz galam neuzticos, meklējot citus piedāvājumus, man liek griezties riņķī un braukt no kurienes tikko atbraucu, un atkal savas potītes likt uz šķīvja es nevēlējos. Par laimi man blakus ir nākošais zaļo dzelzceļu posms, kam uzdūries esmu pilnīgi nejauši, un tas gan ved uz Viļaku, kas nav gluži taisnākais ceļš uz Alūksni, bet galā nokļūšu, un šim es uzticējos vairāk kā pārējām alternatīvām. Un jau atkal esmu uz grants ceļa, bet ar papildus sparu, gaidot tuvāko šosejas Gulbene-Balvi šķērsošanu.

( No tās grants laikam neaizmukt )

Te nu tas ir! Beidzot esmu sasniedzis līdzeno šosejas malu, vienīgi tagad staltu koku vietā malās raugos pāri plašiem laukiem, kas dod iespēju vējam ieskrieties un, domāju, neviens nav pārsteigts, ka teikšu: vējš pūš tieši sejā. Pirms uzbraucu uz šosejas palaižu fūri, kas apdzen traktoru, kas gausi virzās uz priekšu, tas ir pārāk tālu un pārāk lēni dodas, lai es gaidītu, tāpēc arī es tagad uzsāku ceļu. Uzbraucis uz ceļa es apzinos, ka traktors brauc tik pat kā manā ātrumā, vienīgi tam nav jācīnās ar vēju, aerodinamika varbūt nav tā izcilākā, bet iekšdedzes dzinējs ar mazliet vieglāku sparu rūc kā manas kājiņas. Sākās sacensības, kas ilga tuvu desmit kilometriem, kad kalniņš iet uz leju, man izdodas iegūt distanci, bet tad braucot kalniņā augšā, traktors pievelk zaudēto klāt, nezinu vai traktora operators bija tik pat ieinteresēts šajā Grand Prix posmā kā es, bet ar šādu enerģiju nebiju minis visu dienu. Šī spēle gan beidzās un traktors nogriežas, un es mazliet uzelpoju, bet man vēl tāls ceļš minams. Aizminies līdz Litenei, es beidzot satieku pagriezienu, kas tad mani tālāk aizvedīs līdz Alūksnei. Fiksa ūdens pauze un ripoju tālāk, un te atkal man pakaļ dzenas traktors, šis gan nāk no šī gadsimta un ar viņu sacensties man neizdosies, tāpēc jau laicīgi lecu ceļmalā, jo tā darba rīku piekabe aizņem visu ceļa daļu; drīz gan tas nogriežas un tagad man priekšā tikai kalni un lejas, atkal vairāk kalni kā lejas, bet labi, Alūksne liekas jau aizsniedzama.

( Atsauce no Rojas )

Mežmalas un plaši lauki, protams kalni un lejas, kā arī nedrīkst aizmirst vēju, kuš gan tagad pēc 90o pagrieziena pūš vienkārši sānā, ne uz priekšu ne atpakaļ, vienkārši pūš. Satiksme diezgan maza un bez liekiem incidentiem tik ripoju. Uz brīdi man sānā uzpeld tā paša Gulbenē redzētā mazbānīša sliedes, nu es Alūksni varu saost, vēl tikai mazliet un redzu lielu zīmi ‘‘Alūksne’’. Tai lejā gan ir ceļu remonta luksofors, kas liek gaidīt veselas 6 minūtes, kas pēc tam man liek braukt pa granti, no tās laikam man tik viegli nesanāk aizmukt, bet par laimi to satieku pēdējo reizi. Oficiāli esmu Alūksnē, bet, lai to tiešām varētu teikt, jātiek līdz pils salai. Pa ceļam mazliet vēl skatos riņķī, un tagad tikai goda aplis apkārt salai un viss, esmu galā. Melturi-Alūksne pieveikti.

( Laba daudz nevajag )

Beidzot izbaudīti zaļie dzelzceļi, to var atķeksēt, tā arī sen nebija mīti pār 100km uz velosipēda. Kopā nobraukti 162km, un ar visām pauzēm ceļā pavadītais laiks 10 stundas. Jāatzīst gan, ka skati nebija tie iespaidīgākie, bet es nekad nesūdzēšos par iespēju izbraukāt Latvijas laukus un mežamalas un nekad neatteikšos no jaunas pieredzes un piedzīvojumiem. Ar nepacietību gaidu nākošo braucienu vai pārgājienu, lai gan laiks tikai pasliktinās, ceru vēl kādu šogad iespēt. Tiekamies takās.