240km. Uz velosipēda aizvadītas 10 stundas 33 minūtes un 16 sekundes. Desmitgadu audzēts sapnis un divi jaunieši ar vēlmi sev pierādīt, ka kilometri ir tikai cipars.
Gribētu sevi saukt par diezgan spontānu piedzīvojumu meklētāju, un parasti izdomāju, kaut kur doties, ātrākais 3 dienas pirms ir jālec vilcienā. Ne šoreiz. Par šo riteņbraucienu sapņoju kopš tālā 2008. gada, kad pirmo reizi iemēģināju savu izveicību braucot no Ventspils līdz Ugālei (apmēram 40 km), kas tiem laikiem bija ļoti liels piedzīvojums un pārdzīvojums (ja nemaldos, bija gan pārsprāgušas riepas, gan baisas fūres pa ceļam).
(Šis gan ir cits brauciens, bet tikai vēl viens pierādijums savai agrajai saiknei ar velo)
Kopš tiem laikiem jau galvā dauzījās doma par braucienu Ventspils – Rīga (plāni kā Napaleonam man ir jau kopš bērna kājas). Tā arī šī ideja palika malā nolikta līdz uzsāku studijas Rīgā un gadījās aizbraukt uz Rīgu tieši caur šo Kolkas ceļu, un manī pamodās šī varenā ideja, tikai šoreiz ar papildus līkumu (arī drošības apsvērumu dēļ, braukt pa mazākas nozīmes ceļu likās labāk + mūsu skaistā jūra blakus, kas var dot tikai labu ceļa vēju). Tad man tikai vajadzēja atrast kādu gana traku, kas ar mani būtu gatavs doties šajā izbraucienā.
2021. gada pavasaris, taisot vakariņas un klausoties Prāta Vētru. Mani pārņem vēlme kaut ko paveikt, un atkal priekšplānā izlec ideja par Ventspils-Kolka-Rīga. Šoreiz man ir padomā viens trakais, kuram uz riteņa ir lielāka pieredze par mani un spontanitāte netrūkst. Viena ziņa un jaunietis ir piekritis, noliekam datumu un esam gatavi braucēji. Sāku trenēties, jo līdz šim neesmu minis tālāk par 60 km, kur nu vēl 260 km. Izbraucieni no kojām līdz Jūrmalai jau pielīdzināmi rīta tējai, ceru, ka esmu gatavs, bet pārliecība nav. Vairāk kā 200 km skan pārāk baisi. Bet kā runā tautā - “Cerība mirst pēdējā” un ”Kad nav sagājis”.
Diena pirms ir klāt. Sapērkam visu nepieciešamo, saliekam riteņus busiņā un lidojam mājās (uz Ventspili). Mājās mūs sagaida jautājumi -“Kam tas ir vajadzīgs?”, “Tik tiešām to vajag?”, “Nebūs par traku?”, “Varbūt tomēr nekur nebrauciet”, bet mēs esam pārāk gatavi un pat modinātājs 4:30 mūs nebiedē. Sakārtojam somas, saliekam drēbes gluži kā uz pirmo septembri un dodamies gulēt, rīt lielā diena.
(Diena pirms, riteņi jau sakrauti mašīnā, tikai jābrauc uz starta pozīciju)
Tas mirklis ir klāt, tikai viena acs vaļā, bet esmu gatavs uzkāpt Everestā, mazliet bail no ceļa, kas priekšā, bet daudz prieka par to, ka saņēmos un beidzot to daru. Putra garšo vislabāk, kad tā gatavota 4:40 un zini, ka mani darbinās nākošās daudz stundas. Vēl pirms savācam savas pekeles un dodamies, sev pārjautājam -“Kāpēc mēs šo darām?”, un vēl atbildi nesaņēmuši dodamies.
Dzestrais rīta gaiss, sajaucies ar visām Ventspils smaržām, strādā labāk nekā enerģijas dzēriens. Vējš arī laikam vēl guļ, jo to vēl nesatiekam (uzsvars uz vēl). Cauri pilsētai tiekam nemanot, kājas vēl nezina uz ko ir parakstījušās. Jūtamies viegli un pa ceļam sākam baudīt ainavu, kur pilsētu mājas sāk aizstāt slaidas priedes un purvāji. Pabraucam garām Būšnieku ezeram un esam nonākuši līdz lielajam pagriezienam uz Kolku. Pēdējais joks par to, ka pēc šī līkuma griezties atpakaļ vairs nevar, un aiziet!
Šoseja uz Kolku, 80 km bez pagriezieniem, tikai taisni. Sejā cita vēsma sāk pūst, bet to par vēju nesaukt, tas nospiedis modinātāju un turpina gulēt. Šis ceļš jau ir mazliet jautrāks, kalniņi pēc kalniņa, vēl ekstrēmāku visu padara bedres, kas šeit kārtīgi sasētas. Braucam tandēmā uz maiņām, jūtos gluži kā Tour de France. Abos sānos skaistie priežu meži, kur lēnām pazūd viegla migliņa. Putni pavada mūsu braucienu ar savu dziedāšanu kā koris, vēl tikai jūra blakus čukst šalkojot, citas dzīvības klusē, ne mašīnu, ne cilvēku. Pa ceļam satiekam pāris stirnas, kas izbrīnītas noskatās uz mums, laikam bieži šādi maniaki nebrauc šajā pusē. Skaidrā debess ar vieglu saullēktu piedod maģisku sajūtu ap sirdi. Nezinu kā mans biedrs, bet es tik tiešām baudu katru mirkli, ko braucam uz priekšu. Pirmo pauzi ņemam pie norādes “Ovīši 2.5” (nobraukti kādi 30 km), novelkam džemperu kārtu, esam sākuši iesilt, un, lai gan pulkstenis rāda 6:10, saule jau pacēlusies tīri augstu.
( Pirmā pauzīte)
Kājas vēl neizrāda pretestību, smejamies, ka vēl nav iesilušas. Ap pulksten 7:00, vējš ir beidzis savu snaudu, un sācis strādāt, mums par nelaimi tas ir tieši sejā (braucot gar jūru ar to jārēķinās, bet mums ir naiva cerība, ka tomēr veiksies un būs mugurā). Ap to pašu laiku rīta putras dotā degviela sāk izsīkt, tāpēc piestājam un atrodam somā kādu batoniņu un uzpildāmies, lai degvielas stabiņš pārāk nenokrītas.
( Mazā uzpildes stacija)
Vējš tiešām ir pieņēmies un sāk lēnām zust mūsu entuziasms, manas galvas pretreakcija uz domu, ka neizturēsim, ir – palielināt tempu. Kolēģis manu joku nesaprot un protestē, bet ego spēles rezultātā turpinām ripot. Jaunuzklātais asfalts uz šosejas, pēc tilta pāri Irbei, dod papildus motivāciju, un riteņi ripo kā pa sviestu. Par vēju uz pussekundi tiek aizmirsts, līdz kāda brāzma mūs atkal pieceļ no jaukā sapņa. Bet pavisam drīz pie apvāršņa pamanu zīmi par pagriezienu uz Kolku, kas nozīmē tikai vienu, esam pie Kolkas raga un 1/3 nobraukta. Aizejam izbaudīt Kolkas ragu, maza fotosesija. Paši esam mazliet šokā par to, ka tik viegli iet. Lai gan 85 km ir nobraukti, kājas jūtas labi, vēl jokojam, ka ar šādu tempu paspēsim vēl sauļoties Jūrmalas pludmalē, bet tas skan pārāk neticami. Vēl pirms braucam tālāk, piesēžam un iestiprināmies, un griežam pēdējā taisnē (nākošais pagrieziens jau pašā Jūrmalā).
( 1/3 Nobraukta, bez bildes Kolkas ragā neiztikt)
Zīme KOLKA, lasās kā ievada beigas un jaunas nodaļas sākums, tikai šeit no muguras pabrauc garām pirmā mašīna, to jau gaidām kādu laiku. Gaidīšana vairāk izpaužas kā nesapratne, kāpēc neviens nebrauc, bet reizē prieks un cerība ka tā arī paliks, jo, lai arī uz muguras ir atstarojošās vestes, sajūta, ka mašīna tomēr mūs nepamanīs, nepamet. Šeit jau sāk parādīties dzīvība, vairāk māju pa ceļam un ainava nomainās uz plašākiem laukiem, lai gan meži nekur nepazūd, vienkārši tagad ir pa vidu iepīts kāds labības lauks ar mājiņu tālumā, un dažbrīd pat redzama jūra. Vienīgais nemainīgais elements ir vējš, kas turpina pūst sejā. Mans kolēģis pat brauciena laikā spēj pieņemt zvanus no darba, tāpēc uz brīdi dodamies nelielā pastaigā (tieši blakus 5G tornim), lai jaunietis piedalītos zoom zvanā. Nevarot sagaidīt, sākam lēnām mīties, norunājuši, ka viņš bļaus, kad pašam būs jārunā, lai es apstātos. Norunājuši mēs esam, bet es nedzirdu, un tā sanāk, ka netīšām aizbraucu par tālu. Paiet labs laiks līdz es vispār to pamanu, jo esmu iegājis savā pasaulē un sapņaini vēroju skatus līdz brīdim, kad saprotu, ka neesmu sen dzirdējis stulbu joku. Ar cerību, ka esmu vienkārši aizbraucis par tālu, nevis biedrs ir grāvī, aizbraucu līdz tuvākajai autobusa pieturai. Kā reiz pie Pilsupes un Baltās kāpas, kamēr gaidu, aizeju apskatīt. Līdzīgi kā pie Lielupes, skaista atvērta ieplaka ar baltām smiltīm kā krīts. Šeit ir skaisti sabūvētas trepītes un iespēja izstaigāt ieleju. Mana ekskursija gan nav pārāk ilga, jo mans biedrs tomēr mani ir sadzinis. Saule jau ir pavisam augstu uzlēkusi, drēbes sāk krist nost ātrāk nekā zāli pļaujot karstā vasaras dienā.
( Drēbes sāk lidot nost)
Uzvelkot somu apzinos, ka ceļa galā mani gaida kārtīgs iedegums un skaista josliņa, ko kā piemiņu būs atstājusi ceļa soma. Vēl priekšā pļavas, jūras šalkoņa, daudz jo daudz priežu, vējš vēl mūs atvēsina, tikai varētu to darīt no muguras, bet ko nu vairs. Ar sajūsmu ieraugām mūsu nākošo pitstopu - ROJA. Nez kāpēc mūsu pirmie vārdi iebraucot ir - rokenrols, bet 120 km tomēr mūs ir pamaitājuši. Kā reiz ir klāt mūsu pusdienlaiks, ar kāru aci skatāmies uz katru veikaliņu un kafejnīciņu. Pēc dziļām pārdomām izlemjam, ka, tā kā esam kārtīgā zvejnieku pilsētā (pat ģērbonī slejas 2 zivis), jāēd jūras veltes. Nobraukuši vairāk km kā vajag, esam kārtīgā kungu prātā, tāpēc arī lemjam, ka šiem kungiem pienākas kungiem cienīgas pusdienas, jebšu svaigi kūpināts lasis (pārminot kādu vārdu ar veikaliņa pārdevēju, viņa ir ļoti lielā neizpratnē par to, ka mēs līdz pašai galvaspilsētai jau šodien plānojam aizbraukt, par pustraku tieku nosaukts, tā ka vēl man ir laiks iegūt pilno titulu).
( Divi kungi kungojas)
Pusdienas tiešām ir izdevušās, vēl mazliet iedodam atpūtu kājām un ievelkam visas smaržas ko vien Roja spēj dot, liela daļa no tām gan ir zivis un dūmi, iespējams mūsu laši no tās pašas vietas vien nāk. Mēs gan laiku lieki netērējam un lecam savos zirgos un dodamies tālāk. Pēc Rojas satiksme ir mazliet palielinājusies, bet tas mūs neaptur un cilvēki ar cieņu mūs apbrauc (vismaz lielāka daļa, BMW laikam tiešām ir starptautiska slimība). Baudām dabas skatus, un senlaicīgās zvejnieku mājiņas, kas mūs ik uz stūra sagaida kopš Kolkas pagrieziena (ir gan nesen atjaunotas, gan izteikti vecākas, bet šarms ir pilnīgi katrai). Kājas jau lēnām sāk justies kā labi ieeļota mašīna, vairs nezinu vai es nejūtu sāpes, jo ir viegli, vai tāpēc ka kājas vairs nereaģē uz smadzeņu jautājumiem. Apstājamies vēl Upesgrīvas pieturā uzņemt pēdējās enerģijas devas. Pa ceļam palidojam garām citiem velo tūristiem, novēlot labu ceļa vēju viens otram. Ainava jau sāk saplūst ar visu iepriekšējo, bet galvā vien doma - jātiek līdz Engurei. Kad jau sāk šķist ka esam pabraukuši garām un nomaldījušies (pa taisnu šoseju braucot tas gan grūti, bet man viegli nebija), iznirst skaists raksts - ENGURE. Pēkšņi kājās parādās dzīvība un tās pasmejas par manām domām, ka jāmet miers. Vietējā topiņa saldējums garšo 3x labāk un mazā piciņa ir vienkārši debešķīga, un pats labākais māte google sola, ka gals jau pēc 65 km, tas jau skan gluži kā pasaka, un mēs pat varētu paspēt pasauļoties Jūrmalas pludmalē, bet nolemjam vismaz tur nopeldēties.
( Šādus augstumus ego sen nav redzējis)
Iestiprinājušies, saldējumus pārēdušies un Engures pludmali izpētījuši, kāpjam savās lokomotīvēs un, kā ar jaunu ogļu devu, straujiem vilcieniem dodamies tālāk. Tagad satiksme izteikti biezāka un jāsāk jau uzmanīties, bet drīz (nosacīti) pienāk aplis, kas mūs aizved uz mazu celiņu, kur mašīnas mūs vairs netraucē (izteikts privātmāju rajons netālu no jūras). Šobrīd jau sajūta, ka koki šeit vēl garāki aug, tā tiešām ir, vai varbūt es esmu jau saliecies. Pa labi liels mežs, bet pa kreisi starp augstām kāpām ik uz brīdi var redzēt kādu mājas skurstenīti. Tā mēs minam, līdz pabraucam garām RTU sporta spēļu mājvietai, un sākam domāt par peldvietu, līdzīgi gan domā puse piekrastes iedzīvotāju, jo šeit mašīnas stāv blakus viena pie otras, garā jo garā rindā. Nevarot sagaidīt tās beigas, tomēr nolemjam griezt uz jūru un pa šauru meža taciņu pie tās nonākam. Ak, kas par skatu, jūra (kā īstam kurzemniekam līci par jūru negribas saukt, bet...), kam mēs sekojam jau pēdējos 220 km, viegliem viļņiem, nemaz neliekoties zinis par savu daiļumu. Braucot ārā vēl paspējām atrast meža taciņu, kas ved gar šoseju, un jautrībai pārbaudām savu riteņu izturību, prieks gan nav ilgs, jo nonākam pie nākošā ciema. Tagad sākas mazo ciematu/pilsētiņu ķēde, kas vedīs līdz pat pašai Jūrmalai, šeit jau pametam šosejas malu, lai brauktu pa ietvi (satiksme nu jau ir biezāka par vanšu tiltu rīta stundās). Tā braucam, līdz nonākam līdz veloceliņam, šo mirkli sagaidām ar patiesu baudu, šis veloceliņš mūs vedīs līdz pašai Jūrmalai un vēl gabalu pa to. Būtu jau forši, ja veloceliņš varētu mūs aizvest līdz Rīgai, bet Jūrmalai ir citas domas. Es vēl pārdzīvoju, ka braucu ar tūristu šaurajām riepām, mans kolēģis gan ir uz īsta šosejas riteņa, Jūrmalas ceļi mums nav labvēlīgi- augstas apmales, bedres uz katra stūra un nepārredzami krustojumi, tas viss mūs paspēj no ekstāzes novest līdz dusmām un lamāšanos uz katra stūra. (Gribējām kā labāk un netraucēt satiksmei, jo ceļi nav gana plati divām mašīnām un mums, tāpēc turpinām braukt pa ietvi). Mūsu prieks atkal atgriežas, kad ieraugām veloceliņu gan ērtības dēļ, gan, jo šis nozīmē, ka Jūrmala drīz būs izbraukta. Kad ieraugām Līvu akvaparku, jūtamies tik pat kā būtu galā. Aiz šī prieka iebraucam tuvējā Rimi un iegādājamies šampanieša pudeli (lai gluži kā uzvarētāji varētu šļakstīties), protams paņemas arī saldējums un viena mazā piciņa. Tur pat arī uztaisām mūsu pēdējo pauzi, skaisti zālītē ēdām savus gardumus un priecājāmies par padarīto (es jūtos jau galā nonācis, jo šī bija tā vieta līdz kurai es katru rītu biju braucis un tagad ar pārliecību zinu, ka nekas dižs vairs nav palicis).
( Mmmmm ogļhidrāti mmm)
Nu viss, pēdējā finiša taisne, pēdējie 16 km, un es, nez no kurienes izvilcis spēkus, pakāpinu tempu vēl un vēl. Garām braucošais vilciens vēlreiz atgādina, ka tūlīt jau būsim, vēl tikai mazliet. Iebraucam Rīgā un bez maz vai gatavi šampi šaut vaļā, bet nē, vēl jāpaciešas. Pa ceļam pāris manevri pa Rīgas straujajām ielām, kas mūs ved uz mūsu mīļajām kojām. Atgriezties vienmēr ir prieks, bet šis ir citādi, ar tādu sparu somu vēl nebiju no pleciem metis. Starp kolonnām, gluži kā Grieķu varoņi, uzņemam pēdējo video un ar prieku apšļakstāmies ar savu šampi. Lai arī kāds nogurums, no sejas smaidu nenoņemt.
( Ja ne Parīzē pie Eifeļa torņa tad vismaz kolonādē)
Šis bija mans lielākais brauciens līdz šim un iespējams vēl kādu laiku paliks nepārspēts. Ja strava nemelo, tad tika nobraukti 235 km, kustoties 10:33:16. Šī bija vairāk sevis pārbaude nekā dabas skatu un ainavu novērošana, tāpēc bija grūti tās aprakstīt, bet kopumā tik priecīgs par padarīto nebiju sen. Trasi noteikti iesaku ikvienam. Tas nav jādara vienā dienā, bet tīri no aspekta, ka satiksme tik tiešām bija ļoti maza, līdz Engurei nebija jāuztraucas par mašīnām, kas no muguras trauktos, kā arī šobrīd, apskatot Jūrtakas piedāvātos apskates objektus, sanāk ļoti labs un skaists ceļojums. Par šo izbraucienu stāstīšu un lielīšos ilgi. Patiess prieks, ka saņēmos un izdarīju, jo kājas bija izturīgākas nekā domāju (spēju pat nākošajās dienās iet 40 km pārgājienā), kā arī, lai gan ainavām pievērsu mazāk uzmanības nekā atskatoties vēlētos, tas ko redzēju bija gana iespaidīgi un hipnotizējoši, lai arī pusgadu vēlāk spētu spilgti atcerēties savas gaitas. Liels paldies manam ceļa biedram Danīlam Ņikiforovam. Gaidu ar nepacietību savu nākošo lielo piedzīvojumu. Tiekās!
(Pilnu ceļu iespējams apskatīt Stravas lapā.)