Jaunais gads iesācies ar jaudu. Kārtīga sesija, vētra, ko izsaucis vulkāna izvirdums otrā pasaules malā un, protams, visiem zināmais pasaules apceļotājs. Bet tomēr atradās diena, kad beidzot izvilkt sevi no četrām sienām un izstaigāties. Šoreiz maršruta sastādīšanu esmu nodevis citiem, un tas ir POSTNOS. Gada sākumā nolēmu ar biedru pieteikties Latvijas Izaicinājumā, kas mums būtu labs iemesls izvest savu sēžamo pastaigā.
Janvāris studentiem vienmēr bijis tāds darbīgs mēnesis. Un tāpēc, kad visiem darbiem beigas, tad vajag nosvinēt, un kas var būt labāks par kārtīgu pastaigu. Pa nedēļu vēl eksāmenus pēdējos liekam un tad pilni enerģijas lemjam par maršrutu. Jumtus plēsušā vētra sāk pierimt, bet tomēr nolemjam par labu mežmalei nevis jūras krastam. Nu ko, braucam uz šī gada pirmo pārgājienu. Ceļā veicu izvērstu lekciju par to, kāpēc Prāta Vētras albums “Tur kaut kam ir jābūt” ir izcils, nezinu vai mans kolēģis veica attiecīgos pierakstus, bet es pieņemšu, ka ieskaiti varētu nokārtot.
Diena mums trāpījusies patiesi brīnišķīga, vējš vēl snauž, spoža saulīte daiļo rīta mākoņmalu, sniegs apsedzis visu, kas nav paspējis paslēpties, un sals tiek tikai pie deguna, mamma kārtīgi mācījusi un apģērbs tik piemērots, cik iespējams (redzot bildes viņa gan tam nepiekrīt, bet ko nu vairs). Mūsu maršruts sākas ciemā Raiskums, uzvelkam savas ceļa pastalas un slidināmies gar ledaino ceļa malu, šeit tiešām noderētu slidas vai vismaz slēpes, bet diemžēl naži neuzasināti, un abi kurzemnieki nav gana baudījuši ziemas priekus un uz slēpēm tālu netiktu tāpat.
( Ledainais Raiskums- Auciems bānis)
Tā nu mēs slidinājāmies un drīz vien jau bijām nonākuši nākošajā ciemā - Auciems.
Pāris labi joki par nosaukumu, un te tā pēkšņi tālumā dzirdu saucienus, it kā mazs bērns spiegtu, jutos tīri apjucis, bet tad pamanīju siena gubu un kļuvu par detektīvu un drīz vien mans deduktīvais spriedums tika apstiprināts, jo aiz stūra maza aitiņa, kas laikam gatavojās kādam tiešām vērienīgam koncertam.
( Brīdis pirms koncerta atklāšanas)
Mums turpinot slīdēt uz priekšu, esam jau tikuši pāri Auciema robežai un bez liekiem AU saucieniem (aitiņa neskaitās, tā vietējā) slīdam iekšā vietējā mežmalā, kas ved gar paša Auciema ezeru, kur varam novērot bezbailīgos bļitkotājus, uz kuriem parastie fizikas likumi nestrādā. Te pēkšņi pamanām, kā aizsalušo ezeru par šoseju izmanto stirniņu bars, no atklātā ezera tās iemūk starp kokiem un, cik ātri pamanījām, tik tās ir pazudušas. Egles apsnigušas baltas jo baltas un ezers blakus viegli saplūst ar otrpus esošo pakalnu (kāds izteikti ar cukuru bārstījies).
( Auciema ezers)
Tā nu mēs ar ezeru vienā sānā un baltām eglēm un pakalniem otrā braši soļojām līdz pat ezera galam, bet šis ir tikai pirmā ezera gals, jo tālāk spīd Raiskuma ezers (katram ciemam pa ezeram, ļoti dāsni). Pāris mazi strautiņi un upītes, kurām par laimi šoreiz nav jālec pāri, bet skati labi, gaisma ūdenī tā laiskojas, ka pat var padomāt, ka spogulis meža vidū izguldīts.
( Spogulīt, spogulīt saki man tā)
Esam jau nonākuši līdz Raiskuma ezera galam, šoreiz gan tālāk mūs nesagaida nākošais. Izrādās, tieši šeit atrodas mājas, kur tika filmēts ‘’Limuzīns Jāņu nakts krāsās’’, par laimi vai skādi kalni tuvumā nebija un par Ēriku viens otru nedēvējām. Tālāk ejam iekšā biezoknī, kur šķietami sniegs ir ar vēl lielāku jaudu kritis, jo te pūdercukurs nav žēlots (apaļa jubileja kādam bijusi), egles un bērzi pilnīgi balti un aiz sniega smaguma mazliet noliekušies, kas veidoja aleju, kur mums, diviem garajiem, nācās pieliekties, taciņu gan kāds izbraucis, bet riepas tik šauras, ka jāliek īkšķis pie papēžiem, viens nepareizs solis un esi kupenā līdz celim.
( Ceļā uz Sniega Karalienes pili)
Alejā ieskauti un no vēja noslēpti pat sākam iesilt, kilometri arī iet uz priekšu un laiks pirmajai batoniņa pīpauzei. Papildus enerģija tiešām noderēja, jo ir sākušies jau kalniņi (kā reiz viens Ērik’Onkuls noderētu), viens pēc otra katrs stāvāks par pēdējo. Pa šauru taciņu tik lavāmies. Baltā sniega sega apsegusi pilnīgi visu, brīvāks zemes pleķītis izskatās pēc nokrituša mākonīša, un viss ir ietīts klusumā, vienīgi mūsu nopūtas iekustina gaisu. Nu esam nonākuši līdz plašākam ceļam, bet sniega kupenas nekur nav pazudušas, taču atkal varam izpausties pilnā staltumā. Pavisam braši, bez kalniņiem, soļojam jau uz Gaujas pusi. Vēl viens pagrieziens meža brikšņos un drīz mums priekšā iznirst Gauja. Šis izsauc tējas pauzi. Tālumā redzam cilvēkus baudam ziemas priekus Ozolkalnā (man gan būtu bail slēpot no kalna, kad lejā mani sagaida ledains ūdens, bet tā kā es nemāku vispār slēpot, tad vispār ar slēpēm kalnā nenonāktu). Vēl viens batoniņš enerģijai, jo tālākais ceļš ved pa Gaujas piemalas brikšņiem.
( Piparmētru tēja, mmm)
Bildes uzņemtas un dodamies tik uz priekšu. Gar Gaujas malu tagad ir iets visos laikapstākļos, un laikam jāsaka, ka ziemā tā izskatās visiespaidīgāk, baltie krasti, ar staltajām eglēm ar sniega cepurītēm un pati Gauja, kas kā milzīgs spogulis laistās. Bet protams, gar Gauju nevar iet un cerēt iztikt bez brikšņiem un balansēšanas pār sakritušiem kokiem. Nevarēja iztikt arī bez upītēm, te viena gana sekla un drīz atrodam arī koku, kas būs par mūsu tiltu, un ledus piedod papildus adrenalīnu (atzīšu, man būtu bail iet pāri arī vasarā, kur nu vēl kad koks apsalis, bet kas jādara - jādara), šī upīte gan gana sekla un sliktākajā gadījumā zeķes jāpārvelk, tad saņēmies eju pāri, izdodas gan paslīdēt, bet līdzsvaru noturu un esmu pāri sauss. Tik pat veiksmīgi tiek pāri biedrs un, pateikušies Gravitātes tēvam, dodamies tālāk.
( Sausās zeķēs, aiziet)
Te mūs sagaida vēl lielāki brikšņi un pārdomāju - vai tiešām ir tik labi būt tik garam, bet tas tikai mirkļa vājums. Un sakām uz tikšanos Gaujai, jo mēs ejam atpakaļ mežā, kur mūs sagaida kārtējie kalniņi. Tikuši tiem pāri mums priekšā paveras varens skats. Balta jo balta ieleja un tieši priekšā slejas milzīgs dižozols (leģendas vēsta, ka tam nesti pat upuri un zem tā esot eja uz tālāk esošās Kvēpenes pilskalnu).
( Tik īss un maziņš)
Neapstrīdētu, ja kāds sacītu, ka tieši šis ir ozols, kas attēlots uz pieciem Latiem. Dižozolu appētījuši dodamies uz pusi, kur, kā zīmes rāda, esot Kvēpenes pilskalns. Pili šeit neatrast, bet kalns gan te palicis.
( Nedz pils dārgumi vēl tuvumā glabājas?)
Un, lai tiktu lejā, mums priekšā stāvas apsnigušas un dažbrīd ledainas trepes, viss tik balts, ka nesaskaitīsi pakāpienus, tie saplūduši vienā, bet mums nekur nav jāsteidzas un lēni un mierīgi čāpinam. Lejā nonākuši, atkal pasakāmies Gravitātes tēvam un tipinam tālāk, pa ceļam satiekam gājēju grupiņu, kas arī pieņēmuši Latvijas izaicinājumu. Grupiņu pavada divi stalti suņi, un tie laikam aktīvākie no gājējiem, jo mums ejot garām tie sāk soļot ar mums un mazliet apjūk, kad saimnieks sauca tos atpakaļ. Un te mums pavērās kas jauns - no baltās segas, kas aptinusi it visu, slejas milzīgs smilšakmens atsegums, kur sakaisīts daudz jo daudz alu. Nezin, kas tur slēpjas, bet mūsu augumi pārbaudīt neļauj.
( Vienmēr kārtīgi izpētat māju pirms iemaksas veikšanas)
Nokārtu degunu ejam tālāk, un te vēl viena ala, šoreiz mums veicas un vismaz priekštelpā ieiet varam. Nu, ar mazliet augstāk paceltu degunu, varam doties tālāk, atpakaļ uz Gaujas krastiem, bet tas vēl tālu un, lai soļi tomēr liktos ātrāk viens pie otra, ķeros pie dziesmas. Un kas var būt labāks par meldiņu no Velna kalpiem. Nezinu kā jūtas mans biedrs, jo duets neizvērsās, bet ar brašu ‘’Hei, Hei, Hei!’’ man raitāki soļi palika. Un mana skanīgā balss bija pat piesaistījusi papildus klausītāju, jo iepriekš satiktais sunīts bija pielavījies un manu biedru kārtīgi pat nobiedējis. (radās arī jautājums, vai manu koncertu dzirdēja vēl kāds?)
( Ekskluzīvs koncerts, biļetes izpārdotas)
Esam atpakaļ pie Gaujas, kas savu daili nav mainījusi, bet vējš gan ir pamodies, un gaiss arī liekas aukstāks, deguns no rozā ir ieguvis jau sārtu skatu. Vairs neesam ielenkti eglēs, mums blakus tikai krūmāji, un tie no vēja nesargā. Jau sākam sapņot par finišu, bet tas vēl aiz pāris līkumiem, vēl ir ko pārvarēt - kas var būt labāks par upīti, kas šķērso mūsu ceļu, šoreiz gan tai augstāki krasti, un koks pat bez zariem, pie kā ķert līdzsvaru. Bet esam par stūrgalvīgu, lai meklētu citu ceļu, un atkal dūšu cenšos savākt un kāpju virsū. Uzkāpis vēl pārdomāju savas dzīves izvēles, un lieku lielu soli, pirms spēju paslīdēt, lieku otru un lecu. Atkal sauss esmu nonācis otrā krastā, iedrošinu biedru un 4 sausas zeķes ir gatavas doties tālāk.
( Brīdis pirms lēciena)
Un šeit gan jāsaka Gaujai atā, un uz tikšanos kādu citu reizi, jo esam nonākuši pie pagrieziena, kas mūs vedīs uz Raiskumu. Ledains ceļš mūs ved gar baltiem laukiem, kur slēpjas vecas, aizmirstas un dažas atjaunotas lauku mājas un aleja, kas centās mūs pasargāt no aukstā vēja. Bez slidām, bet uz priekšu tiekam. Laiks ir izteikti mainījies, no tā, kad izgājām no Raiskuma, saulīti aizseguši mākoņi, temperatūras stabiņš noslīdējis par pāris grādiem, un vējš jau ieskrējies. Bet mēs jau finiša taisnē, vēl tikai pats Raiskums jāpapēta. Dodamies pētīt Raiskuma muižu, kas izceļas uz pārējo māju fona ar savām oranžajām sienām. Terase tai vērsta uz Raiskuma ezeru, kas manuprāt ir izcila odziņa. Labprāt šeit iegrieztos vasarā, kad viss zaļo. Bet mūsu šīs dienas pārgājiens jau finišā, papētam mazo estrādi (zaļumballes gan šeit varētu būt izcilas, lai arī cik maza skatuvīte), pāris citas ēkas un dodamies pēc mašīnas, Latvijas Izaicinājuma pirmais pārgājiens veiksmīgi iziets.
Kopā nogājām 28.9 km, pārsteidzošā kārtā, nebija neviena tulzna un tēja bija izcila ideja, laikam beidzot sāku mācīties no kļūdām. Kopš ilgiem laikiem negāju viens, pirmo reizi pārgājiens ziemā ar kārtīgu sniega kārtu un galīgi ne pirmo reizi mani pavada Gauja ceļā. Kopumā 2022. gads uzsākts ar ļoti labu pārgājienu, noteikti vēlos vēl iziet kādā ziemas pārgājienā un nevaru sagaidīt, kas vēl priekšā. Šis būs viens piedzīvojumu pilns gads! Ceru arī Jums gads iesācies ar ko labu, un bez liekvārdības - mums viss izdosies. Tiekamies takās!