Ir pagājis pārāk ilgs laiks kopš pēdējā pārgājiena un kājas jau aizmirsušas, kas ir tulznas. To sapratis sāku domāt par nākošo maršrutu, ko vēlos pieveikt. Ilgi gan nebija jādomā, jo pamanīju, ka lēnām ar saviem piedzīvojumiem veidoju Latvijas piekrastes zīmējumu, un līča labā puse vēl nav staigāta. Nu, nav ko lieki stiept.
Izsecinājis, ka vēlos uzzīmēt Latvijas (varbūt kādu dienu Baltijas) piekrasti, nolēmu, ka pagaidām varētu lēnām likt posmu pie posma Vidzemes krastā. Pirmais pieveicamais posms tad būtu Vecāķi- Saulkrasti, tikai 35km, kas tad tas (vēsi kāposti) - viena brīvāka diena un būšu nogājis. Tā novembra pirmajās dienās arī nodomāju, sapratu, ka kā reiz sestdiena ir tāda tukša, kur viens kārtīgs pārgājiens kā reiz iederētos. Sola gan tīri lietainu dienu un vējš neplāno norimt tuvākajā laikā, bet tas tak mani nevarēs apturēt, neesmu tak no cukura (mazliet šaubīgi sev jautāju).
Sestdienas rīts, no cukura vai nē, bet šoferis jau sarunāts, tā ka nekas cits neatliek. Brokastis vārot gan pamanu, ka peļķēs lāses veido viļņus un vējš karogus plivina uz nebēdu. Soma pilna visādu sasildīšanās un pret-salīšanas lietu, esmu gatavs visam ko vēja māte metīs. Par laimi gan dodoties uz mašīnu lietus pierimstas, vismaz par vienu agregātu par ko uztraukties mazāk.
Nonākot Vecāķos Billy Joels ar Uptown girl iekustināja ritmā un ar jautru soli devos kāpā. Visvisādās meža taciņas veda paralēli jūrai, dažreiz veidojot mezglus un tādus labirintus, ka tikai klausoties jūras šalkošanā var pateikt, kura tad vedīs uz pareizo pusi. Visādi lielāki un mazāki pauguriņi un sūnas, kas pēc pēdējās nedēļas lietus piesūkušās pilnas un ar greznību staro sulīgi zaļu krāsu.
Tā pirmos piecus kilometrus šo celiņu pavadīts soļoju kopā ar Eltonu Jonu, ABBu un citiem, līdz sapratu, ka jāapskata pats jūras krasts, kur gan palīdzību lūdzu Edavārdiem un citiem draugiem, jo gaidīju, ka vējš, kas priedes virs manis šūpoja, tā pat arī mani šūpinās. Izgāju no mežiņa un sajutu brāzmu, bet šoreiz vējš ir beidzot izdomājis skriet pareizajā virzienā, tas ir man mugurā, ko tādu nebiju jutis pārāk sen, veikliem soļiem pāris milimetrus virs zemes lidoju uz priekšu. Pludmale ar smalku smilti līdzena un plata, nemaz nepateiksi ka turpat blakus mežā paugurs slejas pie paugura. Biju jau sasniedzis Garciemu, kur priekšā man slējās pirmais šķērslis - Eimura kanāls, no attāluma likās, ka viss ar galiem, kurpes būs jāvelk nost un nesanāks tēlot izveicīgo, bet nonākot klāt sapratu, ka šodien laikam esmu uzvilcis laimes krekliņu, jo ja pāris metrus atpakaļ kanāls līdzinās kārtīgai upei, tad pašā ietekā platums nepārsniedz manus divus soļus.
Divu soļu ieskrējiens un esmu veiksmīgi ticis pāri. Laimes krekliņu vēl apstiprina skats debesīs: uz priekšu - visur, kur acis rāda, ir tumši pelēk-zils, tas pats arī ir griežot skatu atpakaļ, bet ja paveros tieši virs manis, tad debess dzidri zilā krāsā ar vēl pāris gaisīgiem, sniegbaltiem mākonīšiem, esmu trāpījis īstajā vietā un īstajā laikā.
Ticis biju līdz Garupei un sapratu, ka tomēr pietrūkst meža kāpas kalniņu un iespēju apmaldīties, tāpēc devos tālāk pa meža takām. Šeit pauguri slējās izteikti augstāk par tiem, kas bija pie Rīgas, un starp augstajām priedēm atradās arī mazu priežu lauki, kur sūnas dažādās krāsās veidoja gleznas uz zemes. Šī bija laba vieta tējas pauzei un zeķu maiņas punktam.
Klīstot caur šo mežiņu biju jau nonācis līdz Carnikavai. Devos gar Vecgauju, kuras krastā makšķernieki ķēra savas pusdienas un kaķi aiz stūra slēpās un makšķernieka spainī meklēja savējās. Dažādas laivas un privātmāju rindas. Nezinu patieso iemeslu, bet visas pilsētiņas un ciemi ar caurplūstošām upēm sevī ietver kaut ko mazliet maģisku, nezinu kāpēc gribās romantizēt šādas vietas, bet ūdens laikam mani pievelk. Dažas vēsturiskās mājas, kas pārveidotas par muzejiem un šūpoles (šoreiz gan atturējos), devos uz Gaujas tiltu.
Mazliet grūti iedomāties, ka šī ir tā pati upe, kas plūst caur Siguldu, un kur krastos slejas smilšu klintis, bet te tā ietek jūrā. Eju caur Gauju (šoreiz ciemu), gar sliedēm, līdz sāku slīpi virzīties uz jūras pusi. Mazliet purvaina ainava mani pavada, līdz sastapu ne to ūdens tilpni, ko gaidīju - jūras vietā man blakus atradās garš, jo garš ezers (paskatījos nosaukumu un izrādās tas attiecīgi arī dots Dienvidu Garezers, vidējais Garezers un Ziemeļu Garezers, nez kāpēc, bet man tobrīd likās tīri smieklīgi, vēl aiz stūra bija Ummis, spēju iedomāties nosaukuma tapšanu :D ). Tālāk ejot mazliet noskrēju no iemītas takas un aptuvenu virzienu noķēris centos nokļūt atkal jūras krastā. Kalni un lejas, sulīgi sūnu cinīši starp staltām un dažām saliektām priedēm kļuva par manu taku.
Šādi mīņājos kādu laiku līdz noķēru jaunu maģistrāli, kas nu tagad mani ļoti tieši veda uz priekšu un drīz nonācu līdz pagriezienam uz jūru, bet es vēl nebiju gatavs atvadīties no priedēm, plus ir pusdienlaiks un devos meklēt kādu piemērotu vietu, kur mierīgi papusdienot. Par piemērotu vietu izvēlējos vienu nokritušu priedi, kura kā reiz derēja par labu soliņu. Devu iespēju pēdām paelpot un pats elpojot dzidro meža gaisu baudīju savas pusdienas.
Palikuši tikai pēdējie desmit kilometri, nu gan soļoju uz pludmali, un tā kā vējš nav lēmis mainīt savu virzienu un debesis virs manis dzidras, ar smaidu un veiklu soli minu smiltīs. Pludmale nav mainījusi savu daili un plašums ļauj vērties tālumā, liekas jau galamērķi varu saskatīt, bet virs tā peld izteikti tumši mākoņi, tālāk šķiet pat līst, pelēka siena veras, pasaules malai tai nevajadzētu būt, tāpēc secinu ka vien lietus. Bet tas nekas un ar naivu cerību taisos tikt galā sauss. Bet pirms tam man priekšā slejas mans vecais cīņu biedrs - upīte. Ejot tuvāk saprotu, ka šī tomēr mani pārspēj visās frontēs, un tā kā laiva nav somā, tad sausām kājām būs grūti tikt cauri. Te pēkšņi no krūmiem redzu iznākam cilvēkus, detektīvs manī saka, ka no zemes nav izlīduši un upes izliekuma dēļ visticamāk no otra krasta, devos izmeklēt. Labi, ka nebiju apavus jau novilcis, jo te atradās tiltiņš, nešķita gan diez ko stabils un drošs, izskatījās no vietējiem garāžas materiāliem un pāris skrūvēm no Depo būvēts, bet kamēr mamma neredz devos pāri, liku soli pie soļa un tikai uz balsta punktiem.
Ļoti veiksmīgi, sauss esmu ticis pāri. Mazliet jāpabrien pa kāpu un esmu atpakaļ jūras krastā. Nu jau lēnām jūra ir sašūpojusies un viļņi ar lielāku jaudu sitas krastā, to krāsa no gaiši zilas kļuvusi par tumšu un biezi zilu, virs manis vairs nespīd mazais gaišais debess pleķītis, tagad visu klāj tumši pelēki mākoņi, kas ar katru sekundi kļūst tikai draudīgāku un draudīgāki. Cerība tikt sausam galā ar katru sekundi kļuva mazāka un mazāka, bet es tak tam biju gatavojies, soma tak pilna. Nu - mans laimes krekliņš tika norauts; kad jau Saulkrastu stāvkrasts rokas stiepiena attālumā, sāku sajust pirmās lietus lāses, viļņi jau sāka trakot kā bullis arēnā, un vēju, kas iepriekš jauki nesa uz priekšu, nomainīja brāzma, kas vilka uz visām pusēm, ziemeļus no dienvidiem nešķirdama, un kulminācija, retās lietus lāses, nu jau bija spainis, vairs lietus siena nebija tālumā, bet gan virs manis. Te pēkšņi pamanu krāsu norādi uz koka - zils, balts un zils - Jūrtaka, tā mani uzvedīs uz pareizā ceļa, jo cik spēju redzēt caur lietu, tad priekšā mani sagaida jauna upe. Jūrtaka ved mani uz pilsētu, pa tiltiņu tieku pāri šai upītei un nokļūstu jau pilsētas teritorijā, misija paveikta, bet šoferis tikai tagad izbrauc, laiks kaut kā jātērē un pats iepriekš kartē biju atlicis pašu pilsētas centru, nu tad tur arī dodos. No pirmās ieliņas nogriežos un esmu stāvkrasta pašā malā, izrādās šo saucot par Saulrietu taku (cik romantiski, bet tagad nedz saulriets, nedz tas būtu redzams starp šiem mākoņiem), tādā tūristīgā solī slidinos pa salijušajiem dēļiem un veros pār malu uz trakojošo jūru un upi, kas tajā ieplūst.
Ilgi gan man nav jāiet nokārtu galvu, jo lietus pēkšņi rimās un starp kokiem varēja pat manīt saules starus. Slidināties pa glumiem koka dēļiem ir jautri, bet jūra mani sauc un tālāk ceļu turpinu gar pašu malu. Par šo izvēli neesmu baigi priecīgs, jo pēc pirmajiem 100m smiltis vairs nevēlas būt stings pamats un katru soli iegrimstu pirms spēju likt nākamo, lai pa kuru pusi ietu, tuvāk vai tālāk no ūdens, jutos kā sapnī, kad uz priekšu neiet, lai arī kā censtos. Uz brīdi jau sāku pie sevis lamāties, vai tiešām šādi pavadīšu ceļu finiša taisnē? Tikt atpakaļ mežā vairs nevar, sācies atkal ir stāvkrasts vai mājas. Tā nu pēdējos kilometrus mocīju, līdz tālumā pamanīju kādas zināmas krāsas uz koka, sākumā neticēju, minēju ka mirāža, bet nē tik tiešām Jūrtaka. Mans glābējs uzved mani uz pareizā ceļa jau atkal, un īstajā brīdī, jo drīzumā ceļu šķērso vēl viena upe.
Nu jau palicis pavisam maz, izbaudu meža taku, pāri tiltam atkal nokļūstu pie jūras, uz atvadām pabaudu ūdeni, gaidīju ka būs vēsāks, acīm pārskatu ceļu ko veicu un dodos pilsētā, kur jau drīz arī ierodas arī mans transports uz mājām. Posms Rīga-Saulkrasti pieveikts.
Ar laikapstākļiem man tiešām paveicās, it īpaši ņemot vērā solītās laika prognozes, vienīgi soma bija smagāka, kā nepieciešams, bet labāk būt gatavam uz visu, nekā tikt nepatīkami pārsteigtam. Jūras krasts un mežmale nav nekas jauns, bet tāpat katrā vietā ar kaut ko īpaša, šoreiz varētu teikt bija vairāk purvainu posmiņu, nekā piemēram ejot uz Kolku, bet nebija tādu stāvkrastu kuros kāpt (neskaitot, pašus Saulkrastus), kā arī Gauju satikt ceļā vienmēr ir prieks, katrs izceļas ar savu. Nevaru sagaidīt, kas sekos tālākajos pārgājienos. Tiekamies takās!
( Karti tuvāk iespējams redzet Stravas lapā. Ierakstītais ceļš ir ar dažām kļūdām.)