Mērsraga akmeņu mežš

Kā gadu sākām tā turpināsim, tas ir ar jaudu un neskatoties uz atpakaļ. Pāris kilometru pastaigāt gar līča krastu un līdz šim biezākajiem mežiem, un ne tiem sausākajiem arī, bet pa spēkam. Kad sveču mēnesis beidzot saņēmies un sāk izrādīt saulīti, nedrīkst ilgi gaidīt, jāpulē meža botas un jāiet.

Februāris ar garām pastaigām piemērotiem laikapstākļiem neloloja, bet tāpat biju paspējis izskriet pa Ložmetējkalna takām, kur 40km centos pavadīt sausām kājām. Tas gan neizdevās un jau pirmajos 10km mērcēju kājas Tīreļa dzidrajā ūdenī, tam es biju gatavs, bet Tīrelis bija gatavāks likt man sevi pārbaudīt. Ja nu kādam rodas interese, tad iesaku apmeklēt Tīreļa purva takas sausākā laikā, it īpaši ja interesē vēsture.

(Dažas bildes no Tīreļa, bilžu nav daudz telefona baterijas taupīšanas nolūkos)

Pēdējā Februāra svētdiena neraksturīgi visām citām solījās būt ļoti laba (spoileris: bija arī). Un ticis pie iespējas atkal izvest reno mazā izbraucienā, laiku lieki netērēju, un turpinot iesākto Latvijas izaicinājumu, ķēros pie sava trešā piedzīvojuma: “Mērsraga akmeņu mežs”.

Cēlies diezgan agri, jo tomēr pagarš ceļš priekšā, lieku somu uz pleciem un dodos. Jau pirms esmu uzsācis ceļu redzu, ka diena tiešām varētu būt fantastiska. Braucot gar pie-līča ciemiem un mežiem nāk atmiņas par vasaras riteņbraucienu, un varbūt tas bija skaistais rīts, varbūt nostalģija, bet jutu kā meži mani savaldzina (būs jābrauc šeit biežāk), braucot garām Engures veikaliņiem, atceros kādu saldējumu ēdām gandrīz gadu kā atpakaļ (bet ķēžu teorijas formulas es nevaru atcerēties).

( Tīrīt sirmo mašīnu un skatīties rozā torņos ir iemesls celties agrāk)

Mana ceļa sākums ir pie Mērsraga bākas, un tur mani sagaida šī gada dzidrākās debesis. Fiksi vienu tēja krūzi un esmu gatavs gājējs. Zvejnieks mazā laiviņā makšķerē un gulbīši rīta saulē gozās, viss gluži kā glezna. Balts smilšu krasts, kas ar ūdeni pārvēršas akmens kalnos, un es pa vidu raitā solī, griezdamies ap savu asi apkārtni vērodams uz priekšu pretī saulei (februāris tomēr, nepadomāju saulenes paņemt līdz).

( Apžilbt var)

No Pekraga redzu pretējā krastā vēja ģeneratorus un akmeņainā krasta maiņu uz niedrēm, bet tam arī sava aura, starp niedrēm iznirst putnu vērošanas tornis, kurā es nevaru neuzkāpt. Tālāk izeju caur pašu Mērsragu, ostā ejot pāri kanālam, vēroju vietējo zvejas floti. Drīz gan no ciema esmu izgājis un dodos iekšā mežā uz Engures ezera pusi. Piejūras mežs ar savām priedēm un atkusni piesūkušajām sūnām sagaida mani ar izteikti svaigu gaisu un esmu jau aizmirsis cikos šorīt cēlos. Platāka taka nomainīta uz slaidām stirnu iestaigātām taciņām un esmu jau pietuvojies pašam Engures ezeram, lai to patiesi apskatītu dodos uz nākamo skatu torni. Atkusnis arī šeit liek par sevi minēt, vietējo mājiņu slieksnis ir jau pats ezers. Debesis ar joprojām spilgti zilas un vēl aizsalušajā ezerā atspīd, radot debesis virs zemes.

( Ja ir ledus uz tā būs zem-ledus makšķernieki, tas ir likums)

Tālāk dodos gar Mērsraga kanālu (izrādās - šis ir vietējo roku darbs, ar lāpstām savā laikā rakts, lai tiktu pie apstrādājamas zemes), līdz dodos tam pāri pa trošu tiltu virzienā uz veco bānīša ceļu. Diemžēl gan nekas no bānīša nav palicis pāri: kā man stāsta internets, tad devos pa veco Talsi-Engure šaursliežu dzelzceļa līniju. Bet ko tur, laiks zeķu maiņas pauzei un tējai.

( Tāda kārtīga lāpsta tiem racējiem bijusi)

Tālāk gar ceļu sāk parādīties aramie lauki un ciems, kuru sastāda veselas divas mājas (iedomājies - tev pieder vesels ciems). Drīz gan šos laukus sāk aizstāt meži un to izcirtumi. Pāris kilometrus tā gāju pa grants ceļu stāvu grāvju malā, bet prasījās mazliet jautrības, pirms tam gan atcerējos kā citās reizēs izvērtās mana vēlme pēc “jautrības”, bet ko nu vairs. Viens veiksmīgs lēciens pāri grāvim un dodos mežā. Pirmos metrus dodos pa sen aizmirstu celiņu, kur sakrituši koki un sūnas jau pārņēmušas visu. Tiku līdz nākamajai grāvmalai un nolēmu ka šeit būtu laba vieta pauzei, zilas debesis, saulīte, batoniņš un basas kājas.

( Bildēm grūti parādīt saules siltumu)

Enerģijas devu saņēmis lecu kājās un tagad gan uzvelku cietākus apavus, jo priekšā jau redzu kārtīgus brikšņus. Meklēju labāko vietu kārtējam grāvja lēcienam un fiksi pārdomājis savas dzīves izvēles lecu, veiksmīgi ( ne par velti istabā stāv sporta spēļu kauss: ”Sienāzis”). Šeit sen neviens nav gājis, pat meža zvēru staigātas takas nav tuvumā, temps ir maz vai apstājies un eju pa ceļu ko var aprakstīt vienīgi kā šķēršļu taku, sakrituši koki, peļķes, krūmu biezoknis, un es pa vidu cenšos izložņāt.

( Šo par taku grūti saukt, bet šoreiz saucu par manējo)

Pēc kādas stundas šādi maldoties, sāk jau pietrūkt grantētā ceļmala, bet tā pat tālumā nespīd. Vēl mazliet, grāvis, kam veikliem soļiem esmu ticis pāri, tad uzeju mazliet mierīgāku ceļu. Tas mani uzved uz biežāk braukātu meža ceļu (tuvumā redzu stirnu barotni un zaļo mednieku tornīti, salīdzinoši apmeklēta vieta). Nu gan grants ceļš man priekšā jau sauc un es skrienu tam pretī.

( Kur tie laiki, kad šajā uzkāpjot juties, kā debesskrāpī)

Vēlme iet gar izcirtumiem gan nav ilga un par laimi taka mani ved atkal mežā, šoreiz ir jūtams jūras tuvums un zeme pie kājām izteikti smilšaina, tomēr sanāk vien lēkāt no viena sūnas cinīša uz otru. Tā brienu līdz uzskrienu pret plašu kāpu, tik tiešām jūra nav tālu. Ticis tai pāri nu jau pa iebraukātu ceļu dodos tālāk. Kādu laiciņu ceļš mani ved gar pamīšus saaugušām priedēm (atgādina mazliet mājas), līdz brīdim kad manu šķērso cits ceļš, bet tam es nesekošu - dodos šķērsām pāri. Šeit uzduros diviem piedzīvojuma meklētājiem, kas arī piedalās Latvijas Izaicinājumā, un lemjam par labu sadarbībai, jo priekšā divas upītes, kam jātiek pāri. Kāpainums palicis otrā ceļa krastā, jo šeit vairāk pēc mežonīgas ielejas izskatās. Atrodam pirmai upītei pārkritušu koku un caur sadarbības spēku tiekam pāri.

( Šai gluži pāri lekt nebūtu prāta darbs)

Otra jau mazliet platāka un koki pāri tai slideni. Pirmais no mums ar vieglatlēta līdzsvaru mierīgi tiek pāri (mēs krastā palikušie esam izteikti garāki, un diemžēl tam līdzi nāk šķipsna tizluma, vai karote, tas no katra receptes atkarīgs), es vēl pameklēju kādu citu koku, mans atradums liekas sākumā tīri labs līdz brīdim, kad upes vidū, kur jātiek otrpus zaram, viss koks sāk velties un gāzt mani iekšā ūdenī. To es nevēlos un lienu atpakaļ, jāiet vien pa to pašu pirmo koku, tikai izvēlamies taktiku sēsties tam virsū un tā stumties pāri.

( Paldies neatlaidīgajiem transport inženieriem par tiltu būvi)

Tā visi veiksmīgi esam otrā krastā. Tālāk dodamies starp sūnu puduriem izcirtuma virzienā. Pa to laiku iepazīstu biedrus, viens arī ir gājis SIMTIŅU, gan nepaspējot iekļauties laika robežās (nogājis 135km 35h), un kā reiz viņu iepriekšējais gājiens arī bijis Ložmetēju kalna takās, un līdzīgi tie arī piesmēluši pilnas kurpes, telefoni ar tukšām baterijām galā, tikai viņi takas gājuši vētras laikā un pat dzirdējuši tālumā kokus lūztam un beigās pie mašīnām nonākuši pilnīgā tumsā. Mans gājiens blakus šim vairs neizklausās tik briesmīgs.

Izcirtums, kurā esam nonākuši, atgādināja kara lauku, sakrituši koki, bedres pilnas ar ūdeni, tālumā pamanu stirnu bariņu, tās gan pamana arī mūs un mūk biezoknī. Pirmo labirinta daļu sausi esam izgājuši, tālāk gan visur kur acis rāda vienas vienīgas peļķes un sausie cinīši neizskatās pārāk droši, bet kaut kā tālāk jātiek.

( Izvēloties drošāko cinīti, jūtos, kā spēlējot super Bingo)

Ļoti lēnām, bet mums izdevās tikt cauri šim laukam sausiem. Tālāk atkal ceļš mūs ved biezoknī, un tas mūs uzved uz atpūtas vietu pie Basu Vilkakmens, kur mani ceļa biedri ņem pusdienu pauzi, bet es atvados un dodos tālāk.

Uz priekšu dodos pa meža celiņu, kurš nosūnojies ved mani tālāk biezoknī. Saulīte ir sākusi slēpties aiz mākoņiem un mežs kļūst mazliet biedējošāks, sūnas vairs nav sulīgi zaļas, bet gan purvaini slapjas, zeme liekas jau aukstāka. No taciņas nogājis, mazliet pabridu pa kārtējo izcirtumu un brikšņu ieleju, bet tas nav uz pārāk ilgu laiku, nonāku uz īsta ceļa. Tas mani ved uz Uguņciemu, kur slejas diezgan paliels un šajos palu laikos aktīvs cilvēku veidots ūdenskritums, ko savā laikā (t.i. Hercoga Jēkaba laikā) izmantojis vietējais ceplis.

Tālāk šķērsoju jau lielu ceļu (par šoseju gan laikam nevar to saukt, bet no lielpilsētas vārdā Talsi tas nāk). Tad jau pa mazākas nozīmes celiņiem sekoju zīmei - Slepkavkalva akmens. Pa malām meži, izcirtumi, pēc kāda laika māja, kāda skaista atpūtas māja ar labiekārtotu dīķi starp staltām priedēm, un arī galīgi aizmirstas mājas.

( Aizmirstās mājas)

Pa tādiem ceļiem gāju līdz ieskrēju pie sen solītā Slepkavkalvu akmens (lasu, ka tur pirāti, kas šai krastā dzīvojuši, dalīja savu mantu, un ja tā bija par maz vai daudz tad kādu no saviem biedriem nozūmējuši, no tā laikam nosaukums). Kilometri arī jau sakrājušies, apsēžos uz vietējā akmens un ir laiks zeķu pauzei un batoniņam, viena tējas tasīte papildus spēkam, pavēdinu sagurušās pēdas meža svaigajā gaisā un atkal esmu gatavs jaunus celmus gāzt un grāvjiem pāri lekt.

Ilgi pa ceļa malām nesanākt klīst, jo drīz ir jāgriežas iekšā mežā; par laimi, vismaz sākums ir pa celiņu, nosūnotu, bet celiņu. Mazliet pa to paeju un te mana karte man rāda, ka man vajadzētu griezties nost no ceļa un iet atkal pa meža sastādīto šķēršļu trasi, esmu skeptisks, bet tomēr nogriežos. Šoreiz gan šķēršļi ir vairāk pamīšus kā iepriekš un spēju veikli kustēties uz priekšu. Nu jau atkal priekšā grāvis, šis tāds jau paplatāks, bet tuvumā nav neviena dabiskā tilta, ja nu kas tad zeķes somā vēl gana. Bet par laimi tās nebūs nepieciešamas, jo atkal esmu ticis pāri, vienīgi papēži aizķēra ūdens virsmu un uzsita ūdeni gaisā, bet kurpes sausas.

( Latvijas meži piedāvā spēli: "Taisi savu sapņu taku pats")

Šai grāvja pusē gan šķēršļi izteikti biežāk salikti kā iepriekš, bet es, pieredzes bagāts, tāpat veikli tieku uz priekšu. Caur biezokni centos iet pēc kartes un tā arī gāju, un nu redzu, ka paralēli man iet tas pats ceļš, ko biju pametis iepriekš, tikai tagad starp mums grāvis. Bet grāvja mala ir baigi aizaugusi ar krūmiem, un pašlaik tikt pāri nesanāks. Eju uz priekšu ar cerību, ka izdevība radīsies, lai pie tās tiktu. Jāšķērso vēl viens grāvis, šim gan veikli atrodu dabisko tiltu. Nākošais grāvis gan ir vēl platāks un tiltu nav, un ar ko uzcelt arī, bet nu jau man galvā sakāpis, ka neviens grāvis nav par platu, tā nu arī saņemos, trīs ieelpas un lecu, piezemējos sauss, bet grāvis stāvs un pamats zem kājām sāk zust, paspēju gan pieķerties pie tuvējā kociņa un noturu kājas pie zemes. Viss, šodien grāvju gana. Tālāk lieki nesapņoju par biezokņiem un eju pa nosūnoto ceļu tālāk.

Tuvojos jau beigām, pāris kilometri pa mežu, un man blakus slejas milzīga kāpa un gaisā jūtu, ka krasts nav tālu, izeju caur kāpas vārtiem un esmu Upesgrīvās, tagad tikai atliek ceļš pa smilšaino krastu līča malā, tālumā jau redzu pašu Mērsraga bāku. Kā reiz jau vakars klāt un, lai gan saule riet starp kokiem, debesis virs ūdens tiek krāsotas. Sākotnēji maigi oranžīgi rozā, tad ar laiku krāsas kļūst spilgtākas un košākas, kad liekas, ka viss, spēcīgākas vairs nevar būt, tās dubulto savu skaistumu, es jūtos kā hipnotizēts, bildes nespēj parādīt to, cik jaudīgas bija šīs krāsas, tas likās maz vai nedabiski, nezinu vai tas bija nogurums vai kādi citi vēji galvā, bet jutos kā apburts šī skata priekšā (jūtos kā H.P. Lovecrafts, aprakstot neaprakstāmu briesmoni savās grāmatās, bet šo skatu es nespēju aprakstīt). Ar laiku gan krāsas rimās un lēnām kļuva tumši zilas, kāpjot krastā pie bākas pēdējie krāsu pilieni tikai palikuši un drīz jau iestājās tumsa.

( Varbūt jāiemācās darboties ar īstu fotoaparātu, jo šis ir pārāk tālu no patiesajiem skatiem)

Kopā noieti 50km, kājas izturēja bez tulznām un, lai arī kilometri daudz un taisnos gabalos arī skrēju, lai paspētu iziet no meža kamēr vēl gaišs, jūtos labi; ja nebūtu apziņa, ka nākošajā dienā uz darbu, varētu vēl iet, skriet un lēkt līdz pilnīgai tumsai, bet varbūt to saka adrenalīns, ne manas ciskas un ikri. Šis pārgājiens man atkal lika iemīlēties jūras krastā un ciematiņos, kas izmētāti līča krastā un tā tuvumā. Ceru ka spēsim saglabāt mūsu dabas skaistumu, jo tas mums tiešām ir varen daudz. Tiekamies takās!