Šis gan bij’ viens kārtīgs pārgājiens, ja pieveru acis uz simtiņu (ko šodien atskatoties, šķiet - spēju noiet tikai kādu pārdabisku spēju pārņemts), vienā dienā tik daudz iepriekš vēl nebiju nogājis. Mazliet apdedzis, salijis, tulznas dabūjis, bet pārlaimīgs, ka nepadevos (tuvu tam pat biju vairāk kā atzīšu). Kopumā gan vienas kārtīgas brīvdienas, mežonīgā jūra un tās gleznainais krasts, nezinu, vai vispār var būt labāk.
Liekas, ka jau atkārtojos, bet nu, atkal pārāk ilgs laiks bija pagājis, kopš biju spēris kājas takās, pavasara beigās un vasaras sākumā biju izskrējis izpētīt Zemgali un baudīt tās līdzenumus, labības laukus, mežus un latvāņus, bet manas kājas alka pēc vēl kā. Pavasara beigas un vasaras sākums studentiem ir smags laiks, man kā šī aroda pārstāvim nebija iespējams no tā izmukt, vēlos vakaros, elektriskās piedziņas grāmatu ieskauts, sapņoju par smalkām meža taciņām un zāļu auras, bet darbiņš jāmīl.
Laiks tomēr nemēdz stāvēt uz vietas un sesija pagāja, un no taku kurpēm tika noslaucīti putekļi, tagad tik jāizdomā maršruts, pēc piedzīvojumiem Zemgales mežos un latvāņu ielenkumos sapratu, ka esmu pilsētnieks un vasarā pa mežu staigāt un visu ceļu dundurus gaiņāt vairs neesmu gatavs (vismaz līdz aizmirsīšu), un atcerējos par savu vēlmi zīmēt Latvijas piekrasti, un austrumu krastā palikuši nieka 75km (ak cik naivs). Maršruts gatavs, tagad tik jārod brīva nedēļas nogale un aiziet.
Pilnvērtīgas brokastis, labs draugs, kas var aizvest līdz stacijai, viens fikss izbrauciens ar vilcienu un esmu Saulkrastos. Nu jau vairāk kā pusgadu atpakaļ biju stafetes kociņu aiznesis līdz Saulkrastiem un tad beidzot turpinu iesākto. Kāreiz esmu trāpījis uz Zvejnieksvētkiem, tikai mazliet par agru, šeit visi tikai gatavojas uzņemt viesus, bet galā varbūt tikšu uz zaļumballi. Tirdziņu nenovērsts, pa taisnāko ceļu dodos uz jūru (līci, bet līcis neskan tik labi), kur mani sagaida diezgan nikni viļņi un smilšu pilna seja, kāds laikam no gultas kāpis ar kreiso kāju. Apzinoties, ka man šodien diezgan garš ceļš priekšā, lemju par labu meža taciņai, kur esmu mazliet pasargāts no krasta niķiem. Bet tas nav uz ilgu laiku, jo izejot no Saulkrastiem, vējš un viļņi pazūd, un ar to sāku mīņāt gar pašu krastu. Tuvojoties Zvejniekciemam, smilšu pludmali nomaina lielāki un mazāki akmeņi, kas veido labirintu, un plašā krasta vietā ir tik tāda šaura taciņa (vismaz salīdzinot ar iepriekš ierasto). Tālumā arī redzu Zvejniekciema ostu, kur augstu slejas visdažādāko kokmateriālu kalni - pirmais šķērslis un šķērslis, kuram tik viegli laikam nepārlēkšu.
( Zvejniekciema lielais mūris)
Mazs pilsētas apskats, apiņa apvīta tilta pārnests pār Aģes upi, un jau atkal maršēju gar pašu krasta malu. Tagad jau jutos apjucis, starp, krastā redzamajiem, kokiem neredzu nevienu priedes galotni; liepas un vītoli, šis liekas maz vai nepieņemami. Visu dzīvi biju pieņēmis, ka jūras (zinu, ka līcis, bet vismaz sālsūdens) krastos jāaug priedēm un citiem spītīgiem augiem, kuriem nav nepieciešama auglīgākā zeme un neviens cits kā viņi nespēs šīs smiltis iekarot, bet laikam ģeogrāfiju un bioloģiju biju mācījies par maz, jo manā priekšā piepildās pilnīgi pretējais.
( Neparasti krasti)
Skatu apburts, es devos tik uz priekšu, te smiltis, te akmeņu paklāji, lieli akmeņi, mazi akmeņi, dūņu segas, krasts mainījās ik uz soļa. Ik pa brīdim mani sagaida atpūtnieku bariņš, kas dodas ūdens priekos vai padodas saules stariem, līdz ar viņiem arī norāde uz tuvāko ciemu, kas visi veidoti pēc viena stila, un, neredzot nosaukumu, uz mirkli rodas sajūta, ka dodos pa apli, bet par laimi šī nav Līgatne (atsauce uz simtiņu :) ) un, lai gar krastu apli savāktu, vajadzētu mazliet vairāk kā pāris dienas (rupji rēķinot ap 70, no vietas, bet nekad nesaki nekad). Lai arī jūtos, ka riņķoju, kilometri iet uz augšu, un ir jāmaina zeķes, un, lai arī akmeņi daudz un vis-visādi, vienmēr varu atrast labirinta trasi pa tīru smilšu taciņu, tāpēc lemju par labu basām kājām, lai arī saule jau augstu, smiltis ir patīkamas un tā ar basām noeju vairākus kilometrus, bet akmeņi, gribēdami manu ego mazliet pārbaudīt, ir sakrāvuši diezgan pamatīgu grēdu, kura tomēr piespiež mani apaut kājas, un tālāk vairs neceru uz līdzenām taciņām tieši priekš manis, un esmu gatavs visam.
Ik pa brīdim tiku pārsteigts un jutos apjucis, redzot kādu māju pašā krasta malā, bet tās nebija bagātnieku villas, tās izskatījās pēc pagājušā gadsimta sākuma latviešu mājām, un blakus tām arī lauki, kur pat labība saredzama pašā krastā; likās mazliet neticami! Un vēl pamanīju, ka šeit nav bāku, vismaz tādu kā man ierastajā krastā, laikam Vidzemē pieņemts savādāk daiļot savu krastu ragus. Tā domādams, un visa jaunā aptverdams, pavadīju savu pusdienu pauzi uz kāda paliela akmens maziņa koka ēnā. Ilgi gan es nesēdēju filozofēdams, jo aiz manis sekoja ļoti drūmi lietus mākoņi, un prieks no vēja mugurā mazliet pārgāja, bet neko, esmu sagatavojies visam.
Dodos tik uz priekšu, skatus uzņemdams un sapņodams par dzīvi, vējš atkal sāk pieņemties spēkā un saulīte slēpjas aiz mākoņiem, bet tas šo skatu daili nepiezeminās, tik tiešām katrs solis ir jaunas dvašas pilns un ar ko jaunu, ko aizraut. Tā iedams, sastapos tomēr ar kaut ko līdzīgu bākai, par īstu bāku varbūt nevar saukt (bet 10 par centību), palasot izrādās, ka šī bāka nav stacionāra un pati iet kur grib, pēdējo 50 gadu laikā jau kādu gabaliņu nogājusi jūras virzienā (Kurzemes bākas gribēdamas nekur nedodas, tikai pie viņām var nākt).
( Bāka izvesta pastaigā uz vietējo pludmali)
Aiz šī līkuma parādījās mani gaidītākie tūrisma objekti - Veczemju klintis, bez meklēšanas, ja runa iet par Rīgas jūras līča austrumu krastu, tad parādās bildes tieši no šīs vietas, un beidzot varēšu savā Latvijas tūrista kartē atķeksēt šo vietu, bet līdz turienei vēl jātiek.
Lēnām noaugušajā stāvkrastā sāk parādīties atsegumi ar baltām un sarkanām drupačām, pēc gabaliņa esmu nonācis pie Ežurgu klintīm, kuru sarkanums var spēkoties ar Gaujas krastu klintīm, un gluži kā tās, arī Ežurgu klintis nav izmukušas tetovētāju. Nezinu, kāpēc šīm klintīm netiek pievērsts tik pat daudz uzmanības, kā Veczemju, jo jūras krastā redzēt tik sarkanus atklājumus ar alām, kas atgādina lielas saknes, spētu novērtēt jebkurš dabas tūrists.
( Kas par stumbru jābūt, lai šīs būtu saknes?)
Tālāk sāk parādīties arī kas līdzīgs klints grēdām, dažas pilnīgi baltas, liekas esmu jau Igaunijā, bet nē - tālāk sarkanās klints grēdas dod zināt, ka vēl esmu mājās.
Tiešām iespaidīgs stāvkrasts, kur priedes šķietami cenšas pārņemt krastu, bet klints malas spītīgi nelaužas un nedrūp. Lēnām nogurums ir piezadzies un laiks mazai atpūtas pauzītei, kā reiz laiva mīksta smilts krastā mani sauc tai pieslieties, un kas es būtu lai atteiktu. Ilga gan nav mana atpūta, pēc batoniņa un zeķu maiņas es jūtu lietus lāsi nokrītam uz vaiga, un mākonis virs galvas arī izskatās tīri draudīgs, salīt es neplānoju, un, kamēr lāse nav kļuvusi par spaini, es cēlos un sagatavoju somu un sevi ūdens priekiem un devos pretim tām slavenajam klintīm. Tiešām populārs apskates objekts, jo lai arī nu jau sāka līt tā pamatīgāk, cilvēki bija uz katra stūra, un nāca tik vairumā, un jā - redzēt šādas alas un klintis jūras krastā ir diezgan iespaidīgi (varbūt līča krastā mazāk, bet doma paliek).
Mazliet piebremzēju apskatot, bet man vēl garš ceļš priekšā. Enerģiju uzņēmis no glauniem skatiem, ar raitu soli varu doties tālāk, pa kājām sāk mētāties akmeņu krāvumi, un brīžiem vairs nav smiltis, jālec no akmeņa uz akmeni, un lai arī cik jautri tas nebūtu, uz priekšu tas ved ļoti lēni. Un drīzumā jau esmu nonācis līdz vietai, kur tālāk lēkāšana nav iespējama, un es uzticos ceļam, kas gar krasta malu ved. Drīzumā gan krasts atdzīvojas un atkal ir spējīgs uzņemt pie sevis. Bet vēl brīdi paejot, man priekšā ložņāja Vitrupe, kuru pārpeldēt šoreiz nevēlējos, un manu ceļu uz mežmalu paātrināja lielais lietus mākonis, kas gribēja kārtīgi izrādīt savas spējas. Un no tā mūkot, es ceļu turpināju jau pa šauru meža taciņu, pa ceļam uzņēmu enerģiju no mellenēm un slapjā meža svaiguma.
Meža ieintriģēts, es lēmu par labu palikt vēl kādu laiku šajās takās, līdz ar šo lēmumu arī sapratu, ka esmu izdzēris pēdējo ūdeni, bet labi, veikali vēl tak vaļā…. Ja ticu Googlei, tad tuvākais veikals ir Salacgrīvā, tas neatbilst maniem plāniem. Vēl mierīgu prātu eju, un atrodu, ka pa ceļam vēl ir krogs - lieliski - tur tak vienmēr gan var paēst, gan padzert. Vēl pēc gabala lemju par vēl vienu zeķu pauzi un šoreiz ļoti graciozi, uz muižas galvenās ieejas trepēm. Ar grāciju pārvilcis saprotu, ka mans iekārotais krogs izrādās ir ar slēgtu virtuvi vasarā, īsti nesaprotu, kāpēc, bet riskēt es negribu, būs vien jātiek līdz Salacgrīvai, un pirms plkst. 22.00, jo veikaliem tomēr darba laiks, un tas tikai nozīmē to, ka man diemžēl būs jāpieliek vairāk kā solis, būs jārikšo arī. No veciem niķiem grūti aizmukt, bet ko nu vairs, uzlieku Black Midi ritmiskākai skriešanai - un aidā! Divas dziesmas noklausos skrienot, tad vienu ejot ar manu atbalsta koku, un sajūtu baigo ironiju - es skrienu, jo vēlos ūdeni, un skrienot mans ķermenis prasa vairāk un vairāk ūdens, pat nezinu - kā es ar savu iešanas pieredzi novedu sevi šādā situācijā, mazliet pat kauns, bet kas gan ir dzīve, kā cīņa, un ar mūsu pašu radītām problēmām (labām vai sliktām, bet cīņa un problēmas ir mūsu pašu, tās neviens neatņems). Pēc desmit kilometru garas meža taku ieņemšanas, manā priekšā parādās pirmās māju rindas.
Man izdevies atrast ceļu līdz Salacgrīvai un neko neesmu nokavējis, iepērkos vietējā TOP un uz blakus soliņa svinu uzvaru. Uzvaras sajūtu gan drīz nomaina sals un nespēks, skatoties kartē arī saprotu, ka iekārt naktsmītnes varētu tikai pēc krietna gabaliņa, un mazliet sakauts un mammas iedrošināts es tomēr lemju par labu kempinga vietai. Dodoties uz naktsmītni, lēnām pievienojos lielākai plūsmai cilvēku, un gluži kā Saulkrastos šeit taču arī tiek svinēti Zvejnieksvētki, un kāreiz dodos zaļumballes virzienā, tad vēl tālāk un, skatoties sarkanās debesīs, eju uz savu dienas galamērķi. Iekārtojos tīri šikā, mazā mājiņā un pat tieku pie siltas dušas (Kempings Milleri, pat varu ieteikt, bija ļoti forši). Pirmajā dienā ir noieti 66 km un kājas ir kapitulējušas, un pēc diskusijas ar viņām jau skatos autobusus nevis no Ainažiem, bet no Salacgrīvas, lieku modinātāju dažas minūtes pirms jāatstāj mājiņa, un viss pirmā diena galā.
Esmu piecēlies diezgan agri, agrāk kā domāju, un,vēl gultā guļot, taustos pēc sāpēm kājās, bet tās nav, mierīgi arī spēju aiziet rīta rosmē. Sāku apdomāt savas domas par nedošanos līdz Ainažiem, tomēr tikai 14 km palikuši, mazliet gultā pagoros un saņemu sevi rokās, metu somu mugurā, ķeru savu štoku un dodos Ainažu virzienā. Tikai tā, kas ar autobusiem no Ainažiem? Un te vēl kaut kāds spīts manī grib paspēt uz laicīgu autobusu, lai Rīgā būtu jau mazliet pēc pusdienām. Ko mans spīts neapzinājās ir, ka tas liek man saspiest pēdējos četrpadsmit kilometrus divās stundās, kas rupji rēķinot ir iespējams, bet atkal būs nepieciešams rikšot un labi daudz. Spīts manī milzīgs, jo iemetu savu štoku krūmos, pievelku somu un lidoju, lai ekonomētu ceļu dodos gar šosejas malu, kur fūres mani velk 2 soļus atpakaļ, bet blakus māju suņi mani nesa 5 uz priekšu. Diemžēl paskrēju garām Randu pļavām, bet solīju sev atgriezties. Un pēc šķietami pārāk ilga laika saskrienos ar zīmi AINAŽI. Bet tas vēl nav iemesls apstāties, jo jātiek taču līdz Ainažu molam. Esmu gan tikai cilvēks un sāku arī piebremzēt un apbrīnoju pašus Ainažus un to arhitektūru, vairākas ēkas atgādināja Jūrmalas šikās koka villas, kas gan kā te tā aizmirstas un atstātas laikam. Nu, viss, tālāk nemaz nespēju aiziet, jo priekšā jau Igaunija, obligāti bija viens solis jāsper arī kaimiņvalstī, bet tagad uz molu.
( Ārzemēs)
Mols diezgan iespaidīgs un labi saglabājies, kravu varbūt nevarēs aizvilkt, bet priekš tūristiem ideāli.
Molu nogājis, nu gan varu doties uz pieturu. Arī otrās dienas nieka četrpadsmit kilometri pieveikti.
Ar šo arī Latvijas piekrastes Austrumu krasts pieveikts. Negāja viegli un diemžēl daudz, ko neredzēju un palaidu garām savas nepacietības un spīta dēļ. Bet tas, ko redzēju, bija tiešām iespaidīgi un atkal mani turpina pārsteigt, cik atšķirīgi var būt krasti, no parasta smilšu krasta, liepu un vītolu meži, lauki, stāvkrasti, klints grēdas, pļavas un tas viss tikai šajos astoņdesmit kilometros, nesaprotu, kā cilvēki var teikt, ka Latvijas daba ir pārāk vienmuļa. Ceļš gar jūras krastu vienmēr būs manos top ieteikumos, jo nekad neapmaldīsies un skati vienmēr būs fenomenāli, mazliet jāpacīnās ar dabas spēkiem, bet tas tikai padara visu mazliet jautrāku. Jau pagājis kāds laiks kopš nogāju šo maršrutu, bet visa redzētā daile vēl joprojām iespiedusies manā galvā, palicis vēl Rietumu krasts, Ventspils-Nida. Tiekamies takās!
( Laikam jāsāk līdzi ņemt profesionāli fotogrāfi, lai tiktu pie labām bildēm. Raiskums mani izlutinājis)
Pirms došanās ceļā arī sastādiju gājiena playlisti. Ja parādās velme pēc 12h mūzikas Venta stilā, tad droši cienājaties :D