Ventspils- Kolka divdiennieks

80km. Divas dienas. Viena auksta nakts. Tulznas un auksts vējš. Jūra, kas savu varenību izrāda uz katru stūri. Kārtīgs vasaras noslēgums, ko neaizmirsīšu.

Staldzene -> Irbes ieteka.

23.08.2021.

Telefons rāda, ka vakar 12 stundu laikā noieti 65 tūkstoši soļu. Varbūt tāpēc to sauc par pārgājienu. Iet pāri savam ikdienas komfortam gan fiziski, gan emocionāli. Pat nezinu, kam vairāk. Man šķiet, ka pārgāju pāri savam ērtumam trīsreiz un vēl piebradāju visus stūrīšus. Pārgājiens, pārbridiens, pārvilciens pusi simta kilometru garumā.

Septiņos no rīta, pie Staldzenes stāvkrasta kāpnēm sākam iet. Sākumā ainava diezgan mainīga. Mežonīgs stāvkrasts un vairāki posmi jāiet pa mežu, protams, no sākuma uzrāpjoties pa smilšu sienām, kas, slīdot pie katra soļa zemāk, dāsni piebirdina apavus. Mežā bezvējš un slapja mugura, bet pie jūras pūš tieši sejā un jakas kapuce tiek savilkta ciešāk. Arī akmeņiem klātos ceļa posmus, kāju saudzēšanas nolūkos, izvēlamies iemainīt pret meža takām un kāpu smiltīm.

( Tikai neskaties uz leju, tikai neskaties uz leju)

Negaidot sasniegti pirmie 15 kilometri. Piecpadsmit kilometru pauzē pirmie plāksteri uz kājām un batoniņi enerģijai. Tālāk ainava lielākoties nemainīga – plats krasts, zemas kāpas, daudz gliemežvāku, saule pašā zenītā, mazliet mākoņi un nemainīgais lielums jeb vējš sejā.

( Krasts tik plats un līdzens, ka lidostu šeit varētu ierīkot)

Aizpļāpājam līdz 25 kilometru gājumam, kas vienlaikus nozīmē pusi ceļa un, protams, pusdienas. Kāpu aizvējā uz lietus plēves, kas dienvidus saulē kalpo par piknika galdu, apēdam pusdienas un pēc stundu garas atpūtas tiek salīmēti jaunie plāksteri, uzliktas somas un gājiens tālāk.

Ik pa kādam cilvēkam, putnam, gliemžvākam, krastā izskalotai beigtai zivij vai pudelei, šūpolēm, sarunām par laikmetīgo mākslu un visu pārējo, sasniedzam Miķeļbāku. Kaut kur tam visam pa vidu divas pārbristas vai pārlektas upes, kā nu kuram kāju garums un izveicība atļauj.

( Viens no šiem lēcieniem. Ja nav durvju stenderu, garas kājas tīri labi noder)

Pēdējais posms. Jānogriežas no visas dienas garumā jau pierastā, putojošo viļņu kreisajā un smilšu labajā pusē, skata, lai pēdējos astoņus kilometrus vilktos, burtiski vilktos cauri mežam. Sasniegts tilts pāri Irbes upei, kas jau jūtas kā uzvara. Ceļa gals tik tuvu, bet tik tālu, “es vairs nevaru” katra trešā teikuma galā, noieto metru, nu jau vairs ne kilometru, pārbaude arvien biežāk.

( Vēl mazliet līdz finito)

Bet tad - Irbes ieteka jūrā. Viss. Gals. Finito. Apsēsties uz koka soliņa vēl nekad nav bijis tik ērti, novilkti apavi, kuriem tuvākā laikā pārgājienu neredzēt. Vakariņas, pāri palikušie našķi, drebināšanās piejūras vējā uz sūnu paklāja un pēc 12 stundām atkal pieslēgšanās ārpasaulei jeb instagram jokiem un kit-kat peanut butter batoniņš kā balva par izdzīvošanu, kā medaļa, kurā iekosties. No – nav nemaz TIK grūti – līdz cīņai ar – es vairs nevaru, tiešām –, nav šaubu, ka jāiet vēl. Vairāk, tālāk, ilgāk, bet jāiet.

Teksta autore Elza

Pavadu savas pirmās dienas ceļa biedru uz mašīnu, kura to aizvedīs uz kādu siltāku vietu, kur vējš pūš tikai aiz loga un gulta nekarājas starp kokiem. Savu garās dienas cīņu biedru esmu iemainījis pret siltu tēju un ķiploka daivu, redzot mašīnas gaismas pazūdam starp kokiem, nodomāju, ka šis gan nav mans labākais darījums, bet no siltas tējas nekad neatteiktos. Klāt jau ir nakts un ir jāgatavojas nākošās dienas pārdzīvojumam, to var darīt tikai vienā veidā - labi izguļoties (citu izvēles variantu man nemaz nav). Tā es noskatos uz savu šīs nakts guļamvietu, iekārtu 1.5m augstumā starp divām slaidām priedēm, ielecu un vējā viegli šūpots iemiegu.

Irbes ieteka ->Kolka.

24.08.2021.

Pulkstenis jau seši no rīta, bet saule vēl nav redzama, vasara tiešam iet uz beigām. Mierā sakārtoju savas mantas, noskatos Irbes ietekā un viegli rozajā apvārsnī, un dodos meklēt savu taku. Iepriekšējās dienas kilometri liek sevi manīt un bez tulznām arī es nebūšu izticis (vismaz uz labās kājas, kreisā brīnumainā kārtā nav pat iesārtusi). Dodos savā ceļā, vēl kempinga teritorijā redzu pāris mašīnas pie kurām slejas teltis, nez ko tie cilvēki domā šādā laikā vēl ārā guļot, es nodomāju, tikko pats savu guļammaisu ielicis somā. Dodos taisni pretī saullēktam, vienā pusē mežs, otrā kāpa, bet dzirdu ka tepat blakus vējš šalc, ceru ka šī aizvēja taka tik ātri nebeigsies. Manas cerības nepiepildās un taka mani ir izvedusi uz pludmali, kur tagad kāpas aizsargvaļņa vietā kreisā pusē stiepjas jūras plašumi, un ceļa vēju mana seja satiek diezgan negantu.

( Ja vien bildē varētu parādīt vēja ātrumu un tulznas)

Šodien mans ceļa biedrs ir Mārtiņš Freimanis, Ansis, Arcade Fire un citi, ar viņiem gan neievedos dziļās diskusijās par laikmetīgo mākslu, bet viņi ļoti labi piestrādā kā ausu sildītāji un šajā brāzmainajā vējā tas tiešām noder.

Ainava ir kļuvusi vienmuļāka, varbūt tā to redz sagurušais Vents, bet vareno stāvkrastu vietā atrodas plaša pludmale ar zaļiem, apaugušiem smilšu pauguriņiem. Bez piedzīvojumiem gan neiztikt, jo pagājušo nedēļu lietus ir iekustinājis mazās upītes, kas tagad stāv priekšā kā liels šķērslis. Pirmajai veiksmīgi, ar kārtīgu ieskrējienu, pārlecu, jo kājas nav padevušās. Nākamā gan pat manām garajām kājām ir par platu, kādu laiciņu staigāju uz riņķi, meklēdams veidu kā varbūt uzbūvēt sev tiltu, bet beigās tomēr padodos un novelku kurpes un zeķes, un brienu.

( Upe kurai izdevās pierunāt novilkt kurpes)

Uz brīdi apsveru domu par kurpju nevilkšanu atpakaļ, bet vietējais akmentiņš tomēr mani pierunā. Tālāk seko vēl viena upīte, kurai ar lielu lēcienu knapi tieku pāri, bet drīz vien ceļā man slejas nākošā. Šai tik viegli nebūs pārlēkt, bet vēlme neslapināt kājas paliek nepārspēta (spēcīgāka emocija ir nevilkt kurpes atpakaļ kājās, bet tās iet roku rokā). Sākumā pārmetu pāri savu lielo un smago somu, novērtējot situāciju saprotu, ka uz kājām man nesanāks piezemēties un būs jāšļūc. Ieskrienos, savācis no pazemes enerģiju, un lecu, piezemēšanos veicu uz sāna ar skaistu slīdējumu. Atskatos uz savu ievilkto švīku un domāju, kur man prāts, bet kas padarīts, padarīts. Savācu savu smilšaino somu un dodos.

Zīme uz Mazirbi izskatās jau varen skaisti, jo zinu, ka tur ir tuvākais pārtikas veikals, kur būs iespējams iestiprināties un to arī daru. Veikala plātsmaize nekad nav garšojusi tik labi. Ceļu turpinot, novēroju skaistās lībiešu mājas.

( Varbūt varētu aizvadīt vecumdienas šeit pat)

Tagad mana taka vairs nevelk gar jūras krastu, bet izrāda senos lībiešu ciematus: Košragu, Sīkragu, Pītragu (visus ragus). Ainava šeit ir pilnīgi cita, par jūras klātbūtni liecina vien vēja brāzmas un šalkoņa, bet viss cits norāda uz plašiem līdzenumiem ar daiļām viensētām. Skatoties uz šīm atjaunotajām un jaunuzceltajām mājiņām pēc lībiešu vai skandināvu stila, liek man padomāt par dzīvi varbūt kaut kur šajā galā. Lai arī šeit, burtiski kilometru attālumā, nevienu reiz vien ir braukts garām, nekad nebiju iedomājies, ka šāda ainava šeit sastopama. Esmu tiešam apburts. No burvestības uz brīdi izvelk kāds maz traktors, braucot garām ar dabīgo mēslojumu piekabē, bet tā arī ir daļa no lauku idilles.

Šis ceļš pa ‘iekšzemi’ turpinās līdz Kolka bija rokas stiepiena attālumā (vai precīzāk 8 km). Pirms sāku staipīties, nolemju uztaisīt pēdējo pauzīti, kur apēst visu, kas man vēl somā atrodams, jo uz autobusu nav ko steigties. Tā kāpā, uz sava dvieļa, ierīkoju mazu pikniku un mazliet pagozēju degunu saulītē. Pirms ceļos, vietējā zaru kaudzē atrodu sev štoku, jo kājas par sevi liek zināt un lielās pārgājienu kurpes liek justies it kā ietu ar smilšu maisiem uz pēdām. Bet aiziet, tas ir jāpaveic!

Šie pēdējie 8 km velkās ilgi jo ilgi. Katrs pauguriņš atgādina senās Kolkas bākas drupas, bet, nē, manas cerības tiek apmētātas ar smiltīm un spēcīgu vēju sejā.

( Stāvkrasts ar citu garšu)

Sāku jau vilkties, spēka nav un vairs nepalīdz pat Bangeri, bet tad man veikli aizsoļo garām kāds kungs, kuram kājās ir laķenes. Vēl kādu laiku pavelkos un tad nodomāju: “Kāds sakars, vai tiešām es tagad šādi slīdēšu?”. Pielieku tempu (panākt man gan šo kungu laķenēs neizdodas, varbūt tajās kāds spēks, būs jāizmēģina). Tempu turēt nav viegli, jo rags neparādās, jau sāku domāt, ka esmu nepareizajā krasta pusē, vai vējš ir manu prātu apgriezis otrādi. Un tad sāku redzēt vairāk cilvēkus, tas nozīmē tikai vienu - esmu jau galā.

( Bez sava štociņa palīdzības nez vai būtu ticis galā)

Redzu jūras viļņus triecamies pret līča viļņiem, veidojot skaistas rūtis; lai gan ne pirmo reizi, šī ir īpaša. Atliek tikai uztaisīt bildi, lai būtu ko mammai parādīt un tā šis lielais pārgājiens ir sasniedzis savu nobeigumu. Autobuss pēc 3 stundām un vietējā veikalā mani gaida karstā šokolāde un bulciņa, šo es jutos pelnījis.

Nu, viss noslēdzies - šis nebija “Simtiņš” un kilometri kopā nebija neiedomājami daudz, bet tāpat manā galvā virmoja doma: “Es to izdarīju!”. Mūsu jūra tiešām ir mūsu dārgums un tik skaista kāda tā ir mums, nebūs nekur citur, tāpēc tā ir jāizbauda. Man ir liels prieks, ka ir norādītas tādas takas kā Jūrtaka, kas tieši šo popularizē, it īpaši šajā laikā ir jāizpēta un jāizbauda visi labumi, ko mūsu pašu Latvija mums piedāvā.